Lielveikals, lai palielinātu peļņu, samazina cenas un palielina apgrozījumu. Tāpat rīkojas valsts, kas vēlas palielināt ekonomisko aktivitāti - samazina nodokļus, un ekonomikas aktivitāte pieaug. Turklāt bieži vien pieaug ne tikai biznesa aktivitāte, bet arī valsts ieņēmumi.
Ja nodokļi ir pietiekami zemi, bet sodi par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas pietiekami augsti, krasi palielinās uzņēmēju vēlme maksāt nodokļus. Šo procesu mēs novērojām tepat Latvijā, kad uzņēmuma ienākuma nodokļa samazināšana deva nevis negatīvu, bet pozitīvu valsts kases efektu. Turklāt palielinoties ekonomiskajai aktivitātei, ko veicina nodokļu samazināšana, palielinās netiešo nodokļu ieņēmumi, jo palielinās iedzīvotāju ienākumi un līdz ar to patēriņš.
Diemžēl Eiropas Savienībā dalībvalstu iespējas veidot savu neatkarīgu nodokļu politiku ir stipri ierobežotas, bet jaunajām dalībvalstīm neizdevīgie Māstrihtas kritēriji uzspiež tām attīstību ierobežojošu fiskālo politiku. Māstrihtas kritēriji ir automātisks rāmis, kas ierobežo strauju attīstību. Ja Latvijas uzdevums ir panākt Zviedriju, tā nekad to neizdarīs, abām valstīm ievērojot vienus un tos pašus makroekonomiskos kritērijus. Attīstība neizbēgami rada zināmu inflāciju. Tāds ir ekonomikas likums. Bet strauja attīstība radītu tādu inflāciju, kas neizbēgami būtu pretrunā ar Māstrihtas kritērijiem.
Un tieši tas, manuprāt, ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijas labējo partiju vadītās labējās valdības nekad nav izšķīrušās par būtisku nodokļu samazinājumu, kas dotu patiesu grūdienu ekonomikai un tik tiešām samazinātu tās ēnu sektoru.
Dombrovskis, Vilks un Pavļuts lieliski saprot ekonomikas likumsakarības, taču viņu virsmērķis nav labēja attīstības politika, bet sekošana Eiropas norādījumiem. Jo šie cilvēki nav Latvijas, bet Eiropas politiķi. Un nepārstāv Latvijas, bet Eiropas Savienības intereses Latvijā. Iespējams, ka Briseles skatījumā mēs esam tikai nomale un darbaspēka ieguves avots vecajām Eiropas valstīm. No ES kopējā viedokļa tas nav nekas slikts. Kaut kas slikts tas ir tikai no Latvijas viedokļa.
Kamēr Latvija būs spiesta ievērot Māstrihtas kritērijus, Latvijā nekad nevarēs notikt būtisks nodokļu samazinājums, par ko sapņo Latvijas uzņēmēji un nogurusī tauta.
Autovadītāji par to, ka brauc, maksā valstij divreiz. Katrreiz, uzpildot degvielu, viņi maksā akcīzes nodokli un katrreiz, izejot ikgadējo tehnisko apskati, samaksā vēl arī autotransporta nodevu. Taču tas, ja padomā, nav nekāds izņēmums. Cilvēki arī maksā ienākuma nodokli. Bet pēc tam, katrreiz iepērkoties, samaksā vēl 21% PVN, kas caurmēra cilvēkam ir būtībā otrs nodoklis uz viņa ienākumiem. Valsts cenšas pagrābt, cik var, bet cilvēks izvairīties, cik var. Svešie numuri ir šīs politikas simbols, un ēnu ekonomika - sekas.