Pasākumam, kuru pagājušā gadā dēvēja par vēsturisku, nav pat cienīgas gadadienas. Par revolūciju dēvētā notikuma iespaids uz Latvijas ikdienas dzīvi šodien nav izrādījies lielāks kā īsziņu manipulatoru radītajai rindai pie Swedbank bankomātiem uz banku sistēmu. Tomēr tik vienkārši norakstīt to nedrīkstam.
Negatīvās sekas, ko Rīkojums nr. 2 ir radījis Latvijas sabiedrībai, var izpausties vēl tikai nākotnē. Šis notikums it kā tiesiskuma vārdā savā būtībā ir viens no lielākajiem tiesiskuma noliegumiem, kāds Latvijas vēsturē bijis, jo tikai tā var novērtēt faktu, ka Valsts prezidents savtīgu interešu dēļ padzen parlamentu, kaut arī to vēlāk akceptē nokaitināta tauta, notikušo leģitimējot post factum.
Ja vienreiz šāda mēroga manipulācija ar demokrātiju un valsti ir bijusi iespējama, vienmēr var būt kārdinājums to atkārtot. Ja šāda veida Latvijas politikas «restarta» recepte ir vienreiz realizēta, tā ir iespējama arī vēlreiz.
Šodien cilvēki samērā nelabprāt atceras tās emocijas, kuras pārņēma sestdienas vakarā, kad Valdis Zatlers atlaida Saeimu. Emocijas turpinājās vēl kādu laiku - līdz tā arī nenotikusī revolūcija apdzisa. Daudziem pēc tam radās sajūta, ka ir apspēlēti kā mazi bērni. Daudzi bija vīlušies, jo nesagaidīja to, ko cerēja, - īstu revolūciju, kura mainītu dzīvi. Daudzi nesagaidīja arestus, kas bija varbūt vienīgais, uz ko viņi pērnā gada kapusvētku noskaņās cerēja.
Tikpat daudzi, turklāt politiķi un amatpersonas, kuriem bija visas pilnvaras un iespējas to darīt un kuri vēlāk paši sparīgi kritizēja Rīkojumu nr. 2, pakļaujoties pūļa gribai, nebūt nekritizēja to pašā sākumā, nemaz nerunājot par mēģinājumu novērst to, ko paši uzskata par nelikumīgu. Bija pilnīgi skaidrs, ka prezidents, kuram atlikušas dažas dienas līdz amata beigām, atlaiž rīcībspējīgu Saeimu. Saeima šņāca kā čūska, bet Zatleram pieskarties baidījās. Protams, nostāties pret milzu vairākuma emocijām šajā brīdī nozīmētu mirt varoņa nāvē. Tādējādi, pirms Zatlers pats savu popularitātes kausu nebija izsmēlis, neviens iedarbīgi neiebilda pret lēmumu, kurš bija augstākā mērā apšaubāms no sākta gala.
Juristi, advokāti, tiesneši, kas lieliski saprot tiesiskas valsts principus, maija dienās gan šausminājās savos ķēķos un birojos, taču atklāti neiebilda neviens. Un tā ir viena Latvijas tiesiskuma un demokrātijas mācība, ļoti līdzīga 1934. gada 15. maijam, kad demokrātijas un tiesiskuma aizstāvji bija kā uz burvja mājiena pazuduši.