Kratīšanas ir skaistas. Īpaši, ja laikus pieaicina televīziju un presi, lai nofilmē un nobildē kratīšanas un aizturēšanas objektus rokudzelžos, blakus vīriem maskās, trafaretētus auto un sabiedētas sejas. Tomēr kratīšanām kā iebiedēšanas, izrēķināšanās rīkam un cirkam ir maz sakara ar tiesiskumu.
Gluži pretēji - Latvijā nu jau pārāk bieži praktizētā prakse kratīšanu un aizturēšanu jomā apdraud tiesiskumu nevis mazāk kā korupcija un noziedzība, bet pat krietni vairāk. Jo šajā gadījumā pilsoņu tiesības apdraud nevis kaut kādi noziedznieki, kuriem tomēr nav nekādu likumisku tiesību attiecībā pret jums, bet tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji, kuru rokās ir valsts oficiāli deleģēta vara.
Ja jums pakaļ atbrauc melns BMW, jums vismaz ir mazas cerības uz policijas aizstāvību. Ja jums pakaļ atbrauc policijas mašīna ar bākugunīm, jums vienīgās cerības ir biezs naudas maks, ar ko apmaksāt labu advokātu, kas varbūt kaut kā spēs nokārtot lietu. Tā nu ir šajā valstī, kurā konkrētas policijas vienības dēvē par «pasūtījumu galdu», bet par dažiem tiesnešiem teic, ka viņiem «cenrādis jau ir piesprausts pie durvīm». Kā mēdz teikt - «visi to zina». Tikai kolektīvi izliekas, ka nezina, - jo tas skar patiešām nopietnu spēku un organizētu mafiju, kas darbojas mūsu valstī un, iespējams, ir pārceļojusi vēl no Brežņeva laika korumpētās PSRS sistēmas.
Lai gadiem ilgi tiražētu nežēlastībā krituša politiķa portretu rokudzelžos, lai arī notiesājoša sprieduma nav bijis, vienmēr ir pastāvējis universālais arguments - kratīšanu vai aizturēšanu taču ir akceptējis prokurors un tiesa. Jūs apšaubāt Latvijas prokurora un tiesneša lēmumu? Tad jūs esat pret tiesiskumu, vai ne?
Arī kratīšanas Ilzes Naglas mājās akceptēja gan uzraugošais prokurors, gan tiesa. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa skaidri un gaiši pauž uzskatu, ka konkrētajā lietā netika sniegti atbilstoši un pietiekami iemesli kratīšanas veikšanai.
Ņemsim vērā, ka Ilze Nagla ir pazīstama žurnāliste, tāpēc viņai ir daudz vieglāk aizstāvēties, jo uz žurnālistiem attiecas īpaša likumdošana, kas aizstāv vārda brīvību, tiek pievērsta pavisam cita uzmanība no starptautiskās demokrātiskās sabiedrības puses. Un kolēģi žurnālisti, pats par sevi saprotams, seko līdzi šim notikumam no A līdz Z. Ja pat slavens žurnālists Latvijā nevar būt pasargāts no policejiskas patvaļas, kādas gan izredzes ir cilvēkam, uz kuru neattiecas īpaši izņēmumi, kuri šajā gadījumā ir žurnālistu privilēģija?
Zīmīgi, ka pati Ilze Nagla notikušās kratīšanas savās mājās nesaista ar Neo lietu, kura bija oficiālais kratīšanu iemesls, bet ar pilnīgi ko citu - atriebību fotoradaru lietā. Protams, var teikt, ka tās ir žurnālistes subjektīvas sajūtas. Tomēr, ņemot vērā kratīšanas darbību bezjēdzību no operatīvās darbības viedokļa, tā ir ticama versija.
Tas nebūt nav vienīgais zināmais gadījums, kad ar bezjēdzīgu kratīšanu sastopas masu mediju pārstāvji. Žurnālistu vidū ir labi zināms kaut kādā ziņā pat traģikomiskais gadījums, kad tā sauktās oligarhu lietas laikā Mediju nama valdes priekšsēdētājs Armands Puče vispirms sagaidīja Latvijas Televīziju un tikai pēc pāris stundām tur ieradās arī KNAB darbinieki - lai paņemtu trīs lappušu biezu līgumu, kas bija sagatavots jau iepriekš un nolikts uz galda, kratīšana kopumā ilga sešas stundas.
Iespējams, tikai pēc nākamajām vēlēšanām, ja būtiski mainīsies Saeimas sastāvs, vai kaut kad vēlāk, kad to atraks nākotnes vēsturnieki un disertāciju rakstītāji, mēs uzzināsim, kas patiesībā notika Rīkojuma Nr. 2 dienās, kuru notikumi satur diezgan skaidras valsts apvērsuma pazīmes.
Atcerēsimies, ka informācija par gaidāmajām kratīšanām bija noplūdusi vismaz dienu iepriekš, kas tām bija atņēmusi jebkādu pārsteiguma momentu un līdz ar to - operatīvās darbības jēgu. Tomēr tās ar lielu pompu notika, un ar tām tika pamatota valsts parlamenta atlaišana. Savukārt tagad ir noņemts pat arests uzņēmuma Zein Holding akcijām, kas kalpoja par atslēgu oligarhu lietā, jo tika uzskatīts, ka patiesā labuma guvējs ir Saeimas deputāts Ainārs Šlesers. Un pēc tam, kad Saeimas vairākums atteicās piedalīties baltiem diegiem šūtajā lietā, prezidents Zatlers šo Saeimu atlaida.
Mūsu sabiedrībā šis fakts nav līdz galam sagremots. Protams, Rīkojums Nr. 2 nav 1934. gada 15. maija apvērsums. Tā sekas nav valsts iekārtas maiņa, un tā varoņi izčākstēja pusgadā. Bet Zatlera apvērsums ir hrestomātisks notikums Latvijas demokrātijas vēsturē, kas atklāj tās ievainojamību un vājumu iepretī specdienestu un citu neformālās varas darboņu varenībai, kas veido savu valsti valstī. Demokrātiski ievēlēti cilvēki valsts amatos mainās, bet šie paliek un lemj, kuru kratīt un kuru nekratīt.