Urbanovičs: Ābrahama telts pār Eiropu

Histēriskajiem ir iespēja sūkstīties par Rietumu pasaules drīzo galu un kolektīvu pakļaušanos šariatam. Savukārt radikālie politiķi berzē rokas, cerot uz atbalstītāju pieaugumu, bet specdienesti – jaušot finansējuma palielinājumu.Pagaidām Eiropas valstu un ES vadītāji meklē racionālus risinājumus (vismaz vārdos), lai efektīvi sakārtotu attiecības ar musulmaņu pasauli visā tās daudzveidībā un pretrunīgumā.Un šeit pirmām kārtām ir jāapzinās mirkļa unikalitāte un nozīmīgums. Nevis jāpaliek pārakmeņotiem no pareģotajām šausmām, bet gan jācenšas pacelties pār viedokļa "slazdiem", lai saprastu – pareizie un vienīgie nepieciešamie būs tikai tie pasākumi, kas ne vien mazinās krīzi, bet kļūs par Eiropas iespējamā jaunā uzplaukuma iedīgļiem. Ir skaidrs, ka jebkura Rietumu cīņa pret terorismu būs neauglīga, kamēr džihādisti – "svētā kara" sludinātāji – būs pārliecināti par musulmaņu (sunnītu) vairākuma solidaritāti. Patiesībā šī solidarizēšanās bieži vien notiek "ar sakostiem zobiem", jo islāma valstis un tautas diez vai sapņo dzīvot šariata dogmatiķu diktatūrā, proti, varmācīgi atgriezties agrīnajos viduslaikos. Musulmaņu pasaulē radikālais islāms ir daudz graujošāka problēma nekā Eiropā, lai gan kurdu masveida nonāvēšana plašsaziņas līdzekļus interesē daudz mazāk nekā uzbrukums Parīzes žurnālistiem. Taču tā ir kopēja gan kristīgās, gan islāma pasaules nelaime, precīzāk sakot, meklējumi, kā no šīs nelaimes atbrīvoties, varētu kļūt par kopīgas sadarbības un mijiedarbības stūrakmeni un galu galā piesaistīt savā pusē to musulmaņu milzīgo "klusējošo vairākumu", kas tagad savas zemapziņas slēptajās dzīlēs tomēr neiebilst, ka vismaz kāds atriebjas "kristīgajai pasaulei" par tās mūžīgo augstprātību un necieņu.Rietumi pagaidām ne ar ko nespēj piesaistīt to cilvēku prātus un dvēseles, kuri vēl nav kļuvuši, bet ļoti drīz var kļūt par pretiniekiem. Pievilināšana ar civilizācijas labumiem (lasi – patērētāju sabiedrības morāles uztiepšana) attiecības reducē līdz tirgus jēdzieniem: es esmu tavs draugs, kamēr man tas ir izdevīgi, un ja kāds solīs vairāk – nu, ko: nekā personīga... Uz šī fona teroristi pašnāvnieki var šķist gluži vai varoņi: neprātīga upurēšanās dižā Radītāja vārdā dvēseles stīgas aizkustina daudz dziļāk nekā sakoptie Ziemassvētku tirdziņi (arī Viņa vārdā)...Dziļi iesakņojies "baltā cilvēka" pārākums, ar labpatiku pildītā vecākā brāļa loma, pārliecība par jūdu un kristiešu civilizācijas neapstrīdamo pārākumu, pat ja to apliecina ekonomiskie, tehnoloģiskie un militārie sasniegumi, nemaz nerunājot par dzīves līmeni, ir izspēlējuši ar Rietumiem ļaunu joku. Vēl nesen viss šķita kā neapstrīdama spēle vienos vārtos: mums ir aviācijas bāzes kuģi, bezpilota lidaparāti un klonētas aitas, bet jums – paklāju austuves, kamieļi un kebabi. Tāpēc, eksotiskie tuksneša dēli, ziniet savu vietu šajā pasaulē, citādi... Tāpēc, lai iegūtu musulmaņu uzticību, Eiropas līderiem būs jāsāk viss "no baltas lapas". Līdzšinējās pieejas un metodes nevis vienkārši nedarbojas, bet gan raisa neapmierinātību, sagrāvi un nāvi.Ieilgušie bruņotie konflikti Irākā un Afganistānā apliecināja, ka džihādisti spēj neitralizēt visus Rietumu tehniskos sasniegumus, ar visai primitīviem līdzekļiem – dažādas izcelsmes "naftas dolāriem", nelegālajiem ieroču tirgiem un korupciju – iegūstot pašus efektīvākos ieročus. Tagad NATO vadība apzinās, cik maldīgas bija cerības terorisma perēkļus pilnībā iznīcināt ar militāriem līdzekļiem, piemēram, ar raķetēm. Turklāt pasaules miera traucētāji – gan savaldītie, gan nogalinātie – acumirklī kļūst par slavas vainagotiem varoņiem, kas krituši cīņā par taisnīgu lietu, bet viņus sodījušais regulārais karaspēks tiek apveltīts ar nenomazgājamu kauna zīmi – "valsts teroristi".  Šīs pasaules drāmas nākamā aina var būt loģiska, taču ne mazāk baisa: vai šāda pretstāve galu galā neizraisīs pilnīgi simetriskus atbildes triecienus alianses kuģiem vai aviobāzēm? Turklāt veiktus ar tieši tādām pašām raķetēm.Džihāda terorisma saknes tomēr var iznīdēt, lai gan tas nebūs viegli. Iespējams, tam vajadzēs daudz vairāk drosmes, nekā nepieciešams, lai pieņemtu lēmumu par miera uzturētāju militārā kontingenta izveidošanu. Jo būs jāsāk ar garīgas kopības izveidi. Eiropas Savienībai ir jāiedrošinās piedāvāt islāmiskajiem kaimiņiem un, protams, arī saviem pilsoņiem plašāku savstarpēju sadarbību, radot apstākļus dziļākai abpusējai integrācijai uz kopēju vērtību pamata. Jo par šīm kopīgajām vērtībām ir parūpējušies mūsu senči vēl Vecās Derības laikos.Aizraujoties ar kristietības un islāma pretnostatījumu, mēs nepiedodami reti atceramies to, ka kopā ar jūdaismu šīs ticības veido "Ābrama trīs reliģijas". Visas trīs godina šo Dieva izredzēto Vecās Derības patriarhu kā savu senci un visas trīs apzinās sevi cēlušās no viņa telts Kānaānas zemē. Kāpēc tas nevarētu kļūt par jūdaiskās, kristīgās un islāmiskās Lielās Eiropas pamatu, kurā līdztekus ES ietilpst arī Vidusjūras Āfrikas krasti (tā dēvētās Magribas valstis) un Tuvie Austrumi. Varbūt tad ES, kura tagad piedzīvo ne tos labākos laikus, iegūs vilinošus mērķus un jaunu elpu?Mums, eiropiešiem un jūdaisma un kristīgās tradīcijas piekritējiem (te loģiski būtu iekļaut arī agnostiķus, "vienkārši neticīgos" un pat ateistus), atgādinājums par kopējām reliģiskām saknēm ir nepieciešams, lai pārskatītu savus aizspriedumus par islāmu kā kareivīgu reliģiju ar tieksmi uz varmācību visos četrpadsmit tā pastāvēšanas gadsimtos. Labāk "patīsim filmu" kādus sešus no divdesmit kristietības gadsimtiem atpakaļ un atcerēsimies tādas "jaukas" lietas kā inkvizīcija, raganu medības, grautiņi un citas krusta karu nejēdzības, Sv. Bērtuļa nakts utt., utt., utt.... Un, ja atceramies patriarha Nikona nesamierināmo nežēlīgo cīņu par Pētera I reformām pareizticīgajā baznīcā, tad tagadējā islāma vairākuma – sunnītu – saspīlētās attiecības ar šiītiem šķitīs krietni civilizētākas. Francijas politiskā vara pirms slepkavībām žurnāla Charlie Hebdo redakcijā bija spiesta atzīt – valdības īstenotā integrācijas politika ir izgāzusies. Jo tā (gluži kā Latvijā nesen izlolotās ieceres) paredzēja ieceļotāju bezierunu asimilāciju, viņu padevīgu franciskošanu, turklāt vara augstprātīgi demonstrēja "labvēlīgu" necieņu pret tiem, kurus nācija it kā apņēmusies uzņemt savā vidū. Kad Bavārijā valdošā Kristīgi sociālistiskā savienība gluži nopietni izvirzīja prasību, lai Vācijā uz dzīvi apmetušies ārzemnieki arī mājās savā starpā runātu vāciski, radās iespaids, ka šie politiķi (un viņu vēlētāji) ir letarģiskā miegā nogulējuši vismaz gadsimtu. Lai cik spēcīgas būtu "īstena" eiropieša lolotās ilūzijas, "nacionālas valsts" kā sterili monoetniskas sistēmas koncepcija mūsdienu pasaulē vairs nav iespējama nu jau vismaz septiņdesmit gadus. Izraēla ir rūpīgi izveidots un sargāts izņēmums, kas tikai apstiprina šo likumu. Tāpēc kopēju vērtību atzīšana nozīmēs nevis Eiropas padošanos "svešai" kultūrai, bet gan liks pamatu patiesai sabiedrības integrācijai un multikulturālismam, kas, starp citu, vēl nesen no augstām Eiropas tribīnēm tika pasludināts par neiespējamu. Doma, ka jāveido vienota kristīgā un islāmiskā morālā platforma, eiropiešiem, kuri vēl joprojām sevi uzskata par radības kroni, ir ļoti sāpīga. Taču vēlme saglabāt savas tiesības uz augstprātību radīs daudz lielāku postu un kaitējumu.