Urbanovičs par 18.novembra uzrunām: Doma velvēm ilga atbalss

18.novembrī zem Rīgas Doma augstajām velvēm Latvijas politiskā vara saņēma sev tik nepieciešamo pazemības mācībstundu. Pie viena arī atgādinājumu, ka nācijas īstie līderi – pat tās pravieši – joprojām ir atrodami ārpus Jēkaba ielas un Brīvības bulvāra namiem. Tie, kuri spēj ne tikai dziļi izvērtēt ar mums notiekošo, to cildinot vai nosodot – arī izvirzīt tautas un valsts būtiskākos uzdevumus. Luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags ar delikātu nenovēršamību formulēja likumdevējiem un valdībai patieso Latvijas tālākās attīstības – vai tomēr atveseļošanās? – dienaskārtību. Domā politisko varu tieši uzrunāja cilvēks, kuru intelektuālā un morālā "mandāta" spēku nav iespējams atspēkot ne ar koalīcijas padomes lēmumiem, ne ar Saeimas balsojumiem. Pat ne ar varai padevīgu masu mediju īstenotu noklusēšanu.Atliek cerēt, ka šī mācība tiks ielāgota uz ilgāku laiku – tā tomēr tika saņemta aci pret aci, publiski un televīzijas tiešraidē. Tomēr, iespējams, kāds no Domā uzrunātajiem, joprojām dzīvodams neseno vēlēšanu un amatu sadales panākumu skurbulī, drīzāk bija nepatīkami pārsteigts. Kā vienai no "karpām" vispār ir tiesības un dūša kaut ko tādu teikt acīs viņa labdzimtībai?Viss Vanaga sacītais sakņojās patiesā mīlestībā pret savu tautu, Latviju un arī viņa tieši uzrunātajiem varnešiem. Protams, arī intelektuāli norūdītā pilsoniskā viedumā, tāpat gluži luteriskajā "Te es stāvu un citādi nevaru" sirdspilnumā. Arhibīskaps savā runā bez jebkādas stomīšanās un taisnošanās pārkāpa pāri visiem ierastajiem sabiedrības priekšstatiem par viņam – kā praktiski monoetniskas reliģiskas konfesijas, "latviešu valstsbaznīcas" virsganam – piedienīgo ideju, tēmu un izteikumu formātu. Iespējams, Vanags pat nežēlīgi uzmina kaut kādam iepriekšējam "es", lai spētu runāt ar mums tik nežēlīgi precīzi, patiesi un cilvēciski. Tieši tas arī būs samulsinājis ne tikai zem Doma velvēm sapulcējušos, bet arī lielu daļu mūsu sabiedrības. Turklāt bez visa cita šis cilvēks Latvijas nākotnes dēļ uzdrošinās līdzināt etniskā naida žogus, aiz kuriem daudziem – "i vašim, i našim" – ir tik ērta dzīvošana. Viņiem patiktos, ja Vanags neizlektu no baznīctēvu kopējās ierindas, cieši pieturoties pie patlaban pateicīgākas tēmas "Homoseksuālisma propaganda un cita Eiropas samaitātība vs. laulības svētums un tradicionālās vērtības".Jā, mēs varam turpināt tēlot, ka neesam neko dzirdējuši, bet Vanaga teiktais ir iesēts visu mūsu prātos un dzen tur asnus. Latvijas sabiedrība šīs domas citēs un papildinās ar savām izjūtām, iekļaus prognozēs un rīcības plānos. Daļa, gluži otrādi, centīsies apstrīdēt un izskaust. Katrā ziņā nākampavasara tradicionālos "kalendāra nemierus" sabiedrība jau skatīs pavisam citādāk – tieši caur Vanaga sprediķī uzliktām "brillēm".Valsts augstākās amatpersonas diemžēl izvairījās pieņemt šo intelektuālo un pilsonisko izaicinājumu. Patiesībā šie trīs cilvēki palaida garām vienreizēju iespēju radīt nācijai par sevi krietni cildenāku, dižāku priekšstatu. Politiķi paslēpās aiz sava ierastā vairoga – Ukrainas krīzes un Baltijas bailēm, Eiropas savienības un Krievijas "vēsā kara" –, atšķirībā no Vanaga izliekoties neredzam savas valsts iekšējos sociālpolitiskos riskus un draudus. No Ministru prezidentes rakstiskā vēstījuma tik vien aizķērās prātā kā vajadzība "izkāpt no savas komforta zonas" – turklāt radot uzstājīgu iespaidu, ka to Laimdota Straujuma saka par vienlaikus līdzšinējo un tagadējo valdības koalīciju. Savukārt Saeimas priekšsēdētāja, uzrunājot parlamentu, apliecināja, ka viņa vēl nav ieguvusi drosmi apzināties sava amata politiskos mērogus un atbildību. Apzināties vismaz to, ka viņa vada visas Latvijas likumdevēju, kas pārstāv visu nāciju – ne tikai uzrunā no kādiem citiem, vārdā nepieminamiem, apzināti nošķirtos "tautiešus". Ināras Mūrnieces prieks par to, ka valsts paliek etniski "tīrāka", diez vai palīdzēt veidot veiksmīgu starptautisko sadarbību ar citu valstu likumdevējiem. Ļoti ticams, spīkere tā arī neiegūs šo drosmi, bet turpinās publiskajā retorikā izmisīgi turēties pie savas partijas viskolorītākajiem lozungiem. Citos apstākļos Valsts prezidenta teiktais radītu krietni vien labvēlīgākas atskaņas sabiedrībā – jau tāpēc vien, ka viņš pie Brīvības pieminekļa no sirds centās uzrunāt visu Latvijas tautu, ne tikai tās "pareizāko" daļu. Taču Andra Bērziņa pieminētās Zolitūdes traģēdija jau sāk mest savu melno ēnu arī pār viņu pašu. Gan pieminekļa pakājē sapulcējušies, gan tie, kuri uzrunu klausījās savās mājās ar televīzijas, radio vai tiešsaistes starpniecību, gribēja no mūsu valsts augstākās amatpersonas saņemt atbildi uz viņu prātus dedzinošu jautājumu: kāpēc gluži demonstratīvi kavējas taisnīga tiesa un pelnītais sods tiem, kuru "alkatība un bezatbildība" vainojama cilvēku slepkavībā? Ja Valsts prezidentam tobrīd pietiktu drosmes, apņēmības un cildena neprāta viņiem godīgi atbildēt, tad, iespējams, 19.novembrī sabiedrība pamostos "kāda citā" Latvijā. Skarbākā, bet patiesākā un labākā. "Tāds sociopātisks veiksminieks lūkojas caur mašīnas stiklu uz tautu un redz kaut ko līdzīgu karpām lielveikalā. Tās tur skatās ar apaļām acīm no stikla otras puses, plāta mutes, vārsta žaunas – it kā dzīvas, bet domātas patēriņam." (Jānis Vanags).