Latviešu Dziesmu un deju svētki neapšaubāmi ir viens no latviešu identitātes elementiem. Jautājums gan, protams, ir, vai šis elements ir paši svētki vai tas, ka ir tik daudz cilvēku, kuri ar to, ko mēs izbaudām vienu nedēļu piecos gados, nodarbojas ikdienā. Kad skan dziesmas un valda sajūsma, mēs esam lepni, ka mums tāds pasākums ir, bet tūliņ, tūliņ atkal sāksies ikdiena, kad daudziem koriem un deju kolektīviem būs jādomā, kā savilkt galus un neiznīkt. Līdz nākamajam pacēlumam. Jo priekos mēs esam kopā, bet, kad par to ir jāmaksā ikdienā, prioritātes mainās.
Taču tā ir tikai viena neliela daļa no tā, kas veido mūs par latviešiem. Tādi Dziesmu un deju svētki, tāda pozitīva eksplozija būtu nepieciešama katrā jomā, kas uztur latvietību, - literatūrā, vēsturē, izglītībā, tradicionālā amatniecībā, kino un citās mākslās un humanitārajās nozarēs -, taču tā diemžēl nav un diez vai būs. Tajās, no malas raugoties, pārsvarā valda ikdiena ar atsevišķām svētku dienām, kas sajūsmu un gandarījumu dod daudz, daudz ierobežotākam cilvēku pulkam. Līdz ar to arī ir daudz grūtāk pamatot savu pastāvēšanu un nepieciešamību, jo izsalkušais tautietis nekādi negribēs saprast, kāpēc mums, piemēram, būtu vajadzīga muzeju fondiem jauna glabātava vai tulkojumi filozofijā, nevis jauns ceļš no Cēsīm līdz Madonai vai lētāks sabiedriskais transports. Un, jā, muzeju atrašanās remonta laikā degošā pilī pilnīgi noteikti parāda mūsu attieksmi pret šo identitātes elementu.
Ikdienas vajadzību sadursmes ar nacionālās identitātes pamatvērtību uzturēšanu mūs pavadīs visu laiku - naudas nekad nebūs diezgan, tāpēc vajadzētu latviešos vairot it kā tik pašsaprotamo apziņu un izpratni, ka ikviens darbs, kas uzrakstīts vai pārtulkots latviešu valodā, ikviena latviešu filma, lai kādas kvalitātes tā reizēm arī būtu, ikviens pētījums vēsturē, filozofijā vai citā ar kultūru saistītā jomā stiprina mūsu nācijas pamatus. Un par to taču ir vērts maksāt, protams, naudu tērējot prātīgi. Nebalstot komerciāli nespējīgo kultūru, paliks tikai popkultūra - tas, ko kultūras eksperti nicīgi dēvē par balagānu, prastu māžošanos un tamlīdzīgos epitetos, bet kas tautas vairākumam tomēr patīk un par ko tas ir gatavs maksāt (nu kaut vai televīzijas ziepenes ar latviešu aktieriem). Arī tā, gribam to atzīt vai ne, ir mūsu identitāte, un nevajag to vērtēt par zemu.
Būtu svarīgi, lai tie valsts pārstāvji, kam vietas Dziesmu un deju svētku lielkoncertos bija rezervētas par velti, tajos pieredzēto pacēlumu atcerētos brīžos, kad būs jādomā par atbalstu un algām koru un ansambļu vadītājiem, kultūrkapitālam un citiem latvietības stiprināšanas pasākumiem. Jācer, ka atmiņa viņiem nebūs īsa.