Referendumu likuma grozījumu stāsts ir ilustrācija daudz lielākai problēmai Latvijas politiskajā vidē - varas augstprātībai.
Argumentējot referendumu likuma grozījumus, ir citēti jurisprudences un konstitucionālo tiesību spīdekļi, biedēts ar Veimāras republikas bojāeju un kareivīgi paziņots, ka grozījumi ir vienīgā iespēja, kā demokrātijai Latvijā sevi aizstāvēt. Sarežģīti saskaitīt, cik laika un resursu vienvirziena diskusijai ir tērēts visvairāk noslogotajā Saeimas komisijā. Komisijā, kuras resursi būtu jātērē likumprojektiem, kas reāli ietekmē Latvijas valsts nākotni un cilvēku labklājību.
Es aicinu pārstāt kā hipnotizētiem vērot šo juridisko terminu un citātu žonglēšanu un paraudzīties uz jautājumu atbilstoši tā būtībai: Saeimas valdošā koalīcija 26.jūlijā vienprātīgi nobalsoja par to, lai sašaurinātu tautas tiesības. Nevis novērstu nepilnības likumdošanā, kas ļauj mūsu demokrātiskajā valstī politiskajos procesos iejaukties ārvalstu pilsoņiem vai varētu apdraudēt Latvijas valsti. Neatkarīgi no vārdu virknējumiem, tas bija lēmums, par kuru vienprātīgi balsoja tie, kas aicināja uz referendumu pret drošības likuma grozījumiem, par Saeimas atlaišanu, latviešu valodu un citiem jautājumiem.
Iespējams, ir iestājušies jauni laiku un Latvijas politiķi ir tik sirds skaidri, ka tautas tiesības iejaukties politiskos un būtiskos ekonomiskos jautājumos vairs nav svarīgas valsts pastāvēšanai? Tomēr pirmsjāņu dienās veikli īstenotais Latvijas Hipotēku un zemes bankas pārdošanas gadījums, lidostā un dzelzceļā perējošais radu pulciņš, patētiskie paziņojumi par reformām liecina, ka tā sauktie "oligarhi" tiešām mierīgi varēja doties pensijā - viņu jaunā maiņa māk to, kas licies neiespējams. Piesegties no priekšas un aizmugures ar lozungiem un saukļiem no jaunākajām valsts pārvaldes teorijas grāmatām. Kādi tad ir argumenti par referenduma sliekšņa paaugstināšanu?
Pirmais un skaļākais - demokrātijas bijis par daudz un valsts naudas šķiešana esot jāizbeidz. Interesants ir jautājums, ar ko mēra demokrātijas daudzumu un kurā brīdī tās ir par daudz vai tā par dārgu. Vai Latvenergo neprivatizēšana šodien mums ir jāvērtē kā negatīvs sasniegums, kas nesis zaudējumus? Vai varbūt tikai šīs privatizācijas atcelšana sedz visu referendumu izmaksas? Un par šo jautājumu bija tikai uzsākta parakstu vākšana. Vai referenduma par krievu valodas kā otras valsts valodas iznākums un, galvenais, norise, liecina par tautas nespēju pieņemt lēmumus un demokrātisku procesu?
Par galveno stuti apšaubāmajai loģikai, ka ar šo balsojumu mēs vairosim demokrātiju, izmanto elektroniskās balsošanas iespēju. Elektronisks paraksts tagad būs pilsoņa obligāts priekšnoteikums. Nav elektroniskā paraksta, esi slikts pilsonis. Kārtējo reizi nosaukt par otrās šķiras pilsoņiem kādu cilvēku grupu jau ir ierasta prakse jauno laiku politikā.
Otrais un klusākais - referendumus izmantos Krievija, lai ietekmētu iekšpolitiskos procesus Latvijā. Aizliegsim referendumus, aizliegsim krievus. Nacionālā apvienība piekāpās šim argumentam. Realitāte ir, ka, ja valdošo koalīciju uztrauktu Latvijas teritorijas nedalāmība un latviešu valoda kā valsts valoda, pietiktu pieņemt negrozāmus Satversmes pantus. Vienotība apspēlēja Nacionālās apvienības dedzīgos, bet šādās spēlēs nepieredzējušos jauniešus. Gribētos domāt, ka apspēlēja, nevis nopirka ar varas garšu. Jo, kuram pietiks naudas referendumu finansēšanai pēc pieņemtajiem grozījumiem? Zaļajām nevalstiskajām organizācijām pret AES? Zemniekiem pret Latvijas valsts mežu privatizāciju? Ikdienas braucējiem pret Latvijas dzelzceļa privatizāciju?
Pati diskusija gaita ir ilustrācija šodienas Latvijas politikai. Jebkuras debates ir likvidētas, jo no pareizā viedokļa atšķirīgs viedoklis ir ienaidnieka viedoklis. Pieklājīgi ir paust tikai atbalstu un, vēlams, sajūsmu. Ja uzdod vienkāršus jautājumus diskusijā, kurā profesionālā meistarība aizstāj veselo saprātu, esi mazizglītots. Ja runā par nacionālajām interesēm laikā, kad akurāti jāizpilda citu diktēti mājasdarbi, oligarhu nopirkts. Ja iebilsti "pareizajam" viedoklim un nav laika izdomāt ko citu, krievu nopirkts. Politika šodien ir padarīta par daiļrunāšanas sacensību, kad vārdu virknējumos pazūd mērķi un jēga. Varas un augstprātības sajūta ir tik liela, ka var arī no Saeimas tribīnes pabļaut uz citiem deputātiem. Paziņot, ka tautai referendumi nav vajadzīgi, jo dumjā tauta internetā skatās tikai ziņas par kādas Ineses privāto dzīvi.
Izšķirošais referendums jau notiek un tā rezultāti ir emigrācija, ēnu ekonomika un neticība "šai valstij". Tomēr valdošās "tiesiskuma" koalīcijas rosība liecina, ka Latvijas lauki nepaliek tukši pietiekami ātri, ka Latvijas jaunieši vēl izvēlas studēt, nevis doties lasīt sēnes, ka bērnu vecāki uzskata, ka dīvainu paziņojumu vietā izglītībā būtu vienkārši jānosaka mācību grāmatu saraksts un skolas laiku beigas.
Dabā dzīvnieki izmanto māņus manevrus - maina krāsu, nomet asti, izlaiž lielus tintes mākoņus. To mērķis ir novērst uzmanību no patiesās rīcības vai nobiedēt. Krāsas ir mainītas, astes nomestas un pieaudzētas, tagad aiz milzīga melu mākoņa izmainīts likums, būtiski un neatgriezeniski atņemot tautai konstitucionālās tiesības uz varu.
Atbildes uz jautājumu, kāds ir notikušo izmaiņu mērķis, nav. Ir miglaina atrunāšanās par Satversmes tēviem, divdesmito gadu stenogrammām un milzīgajām tiesībām noteikt kaķu barošanas kārtību pašvaldību referendumos. Vispārējā centība liecina, ka uzdevums ir dots un tiek pildīts.
Mēs esam ievēlēti, lai ar savu rīcību, lēmumiem, veicinātu valsts attīstību. Mums nav jāierobežo pilsoņu tiesības, mums ir jārīkojas tā, lai būtu pārliecība, ka mūsu lēmumu pamatā ir racionāls situācijas izvērtējums, loģiski argumenti, atvērta diskusija un rūpes par nākotni. Tas ir demokrātisks un drošs veids, lai mēģinājumi manipulēt ar referendumiem, izmantojot melus, propagandu vai ekstrēmus lozungus, būtu lemti neveiksmei.
ZZS ir par referendumu ierosināšanas un finansēšanas caurskatāmību, naudas ietekmes mazināšanu valstij svarīgu lēmumu pieņemšanā gan politikā, gan izpildvarā. Likumdošanā ir nepilnības un tās jānovērš.