Latvijas iedzīvotājiem kara gados nebija izvēles savas armijas sastāvā vērsties pret vienu vai otru totalitāro varu un tādējādi saglabāt neatkarīgu valsti. Alternatīvas var izskatīt tikai tagad, raugoties no mūsdienu viedokļa. Situācijā starp divām karojošām lielvalstīm Baltijas valstīm tolaik nebija iespējas izdzīvot, norādīja Krievijas vēsturnieks, literatūrzinātnieks, daudzu grāmatu autors un publicists Boriss Sokolovs, kurš uz dažām dienām ieradies Rīgā un arī uzstājās seminārā.
"Savulaik Latvija kļuva par divu karaspēku savstarpējās karadarbības arēnu. Totalitārās lielvalstis abas ierobežoja cilvēku izvēli. Latvijas neatkarības zaudēšanas brīdī tautai netika paziņotas nekādas vadlīnijas, kā tālāk rīkoties okupācijas apstākļos. Līdz ar to iedzīvotāji rīkojās, kā saprata, kā uzskatīja par vajadzīgu un iespējamu ārkārtīgi nelabvēlīgajā un bīstamajā situācijā," skaidroja Lerhis. Viņš atgādināja, ka, sākoties Vācijas - PSRS karam, daļa Latvijas iedzīvotāju nonāca karojošo lielvalstu militārajos formējumos, no viņu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ.
"Karojošo lielvalstu propagandas ietekmes un objektīvas informācijas trūkuma dēļ Latvijas iedzīvotājiem bija sarežģīti izšķirties par lēmumiem. To ietekmēja arī fakts, ka tikai viena okupācijas gada laikā PSRS tēls iedzīvotāju acīs strauji pasliktinājās, kopš okupācijas PSRS veikto politisko, sociālekonomisko un represīvo darbību dēļ. Daļa iedzīvotāju saskatīja politisku tuvredzību pat īslaicīgā sadarbībā ar jebkuru no svešajām varām. Krievija izturas divkosīgi, tagad šos aspektus neņemot vērā, izmanto pretrunīgo un sarežģīto situāciju, lai apvainotu Latvijas iedzīvotājus fašisma atbalstīšanā," norādīja Lerhis.
"Mēs demokrātiskas valsts apstākļos tik ļoti baidāmies no vēstures politizācijas, bet mums pretī darbojas režīms, kur notiek vēstures falsifikācija. Te ir jautājums - kā noturēties pretī tādos nevienlīdzīgos apstākļos? Un, kā pie šāda spiediena panākt vēsturisko samierināšanos?" aktuālos jautājumus uzsver vēsturnieks, Latvijas vēstures institūta direktors un Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda valdes loceklis Guntis Zemītis.
Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda valdes priekšsēdētājs, LU Vēstures un filozofijas fakultātes Rietumeiropas un ASV jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, profesors Inesis Feldmanis skaidroja, ka Krievijā un lielā mērā arī Latvijā turpina dominēt uzvarētāju un atbrīvotāju mīts. Taču reti kurš Eiropas vēsturnieks padomju karaspēku uzskata par atbrīvotājiem. Ciešanas, ko sagādāja gan nacistiskais, gan padomju režīms, Austrumeiropā šādu traktējumu padara par pilnīgi izslēgtu. Šie jautājumi Krievijā tiek uzkurināti, lai uzvarētāju un atbrīvotāju mītu uzturētu spēkā. Šis mīts pārņemts no militārās propagandas un padomju historiogrāfijas, kad tam bija savs uzdevums, piemēram, motivēt padomju karavīrus mirt par savu dzimteni, norādīja vēsturnieks.
Mēs nevaram izprast vēsturi, ja turamies pie skatījuma, ka bijis tikai viens ļaunums. Tie tomēr bija divi - gan nacistiskā, gan padomju okupācija. Diez vai uzvaru Otrajā pasaules karā varam uzskatīt par labā uzvaru par ļauno. Tur tomēr bija arī daudz kā ļoti nepatīkama, kas varētu būt apskatāms kara noziegumu kontekstā. Neviens ar baltiem cimdiem tur nedarbojās. Zaudējumi bija ļoti lieli. Gāja bojā liels skaits civiliedzīvotāju, sacīja Feldmanis.
Par karu ir jārunā kā par traģēdiju un jāpiemin upuri. Diemžēl cīņa par vienas armijas sakāvi, veicināja otras iekarojumus. Cīnoties citu valstu armijās, attiecīgi - pret otru totalitāro režīmu, gribot negribot sanāca cīnīties par šo valstu interesēm - šādā veidā Latvijas neatkarību nebija iespējams atgūt. Abās armijās pusēs karojošie latvieši bija kara upuri un ķīlnieki. Tāpēc viņi jāpiemin 8. maijā, kā to dara pārējā Eiropā, uzsvēra Lerhis.