Izņemot bijušā Helsinku grupas dalībnieka Jāņa Rožkalna apceri par pirmo 14. jūnija pieminēšanas reizi (1987. gadā), nekas izvērsts neparādījās tieši par šo lappusi mūsu vēsturē. Žēl. Pirmkārt, tāpēc, ka tik maz godinām cilvēkus, kuri 80. gadu vidū, kad Latvijas neatkarības atgūšana bija tikai sapnis, toties represijas pret sapņotājiem - realitāte, nenobijās un devās pie Brīvības pieminekļa. Otrkārt - un tas no sabiedrības interešu viedokļa kopumā varbūt vēl svarīgāk -, 1986.-1988. gada notikumu kontekstā netiek pārrunāts, kā uz pārdesmit drosmīgo aktivitātēm reaģēja tā laika vara. Un runa jau nav par čekistiem vai miličiem. Visus jau nenosauksi, tāpēc no konkrētu uzvārdu minēšanas izvairīšos, tomēr joprojām gluži labi atceros, kuri no vēlāko laiku lielajiem patriotiem vai nu publiski nosodīja «pretvalstiskās aktivitātes», vai vismaz kratījās no tām vaļā kā velns no krusta. Varētu teikt - kas nu vairs ko «vecas lietas cilāt». Un tomēr. Jau pieminētajās publikācijās vēsturnieki ne tikai aplūko 1940.-1941. gada notikumus, bet arī mēģina saprast, no kurienes radās boļševiku līdzskrējēji, vai bija «piektā kolonna». Pārliecinātu PSRS piekritēju bijis gaužām maz, tātad brīnumainu «evolūciju» savos uzskatos uzrādījuši vairāki tā laika labāko aprindu pārstāvji. Ritvars Jansons tieši norāda uz paralēlēm starp «piekto kolonnu» tolaik un, piemēram, nemieriem Tallinā 2007. gadā. Inesis Feldmanis pauž rūgtas atziņas par tā laika Latvijas politiskās elites mugurkaulu.
Tātad gan 1940.-1941. gadā, gan 80. gadu vidū mums ir saskaitāmais vienādojumā ar nosaukumu «līdzskrējēji». Viņu darbība 1940. gadā veicināja nonākšanu pie labi zināma rezultāta. Savukārt šī slaka no 80. gadiem joprojām ir sveika un vesela, lielā daļā gadījumu gluži labi iekārtojusies, aktīva un ar ietekmi. Vai nebūtu vērts zināt šos varoņus?