Kučinska valdības deklarācija šajā ziņā nav izņēmums, un vienīgais, ja tā var teikt, vainu mīkstinošais apstāklis ir paša nākamā Ministru kabineta vadītāja veselīgi ironiskā attieksme pret mēģinājumiem "aprakstīt sapni". Proti, noprotams, ka topošais premjers dokumentu labprāt būtu redzējis īsāku, bet ko padarīsi...
Tādēļ tālākās piezīmes nav mēģinājums kaut ko pašmērķīgi izcelt vai kritizēt deklarācijas tekstā. Man subjektīvi būtu interesantāk pārrunāt deklarācijas ievadu. Jo jautājums ir vienkāršs: vai, virknējot it kā labi skanošos vārdus, viņi ir noreflektējuši, kāds rodas iespaids par šīs valsts varas elites domāšanas veidu kā tādu? Vai pavisam tieši: vai viņiem neliekas, ka iespaids rodas, ka tas ir patriarhāls un pat, atvainojiet, nedemokrātisks?
Reformu mērķis būšot "paaugstināt cilvēku... atdevi tautsaimniecībā". Tātad indivīds tiek aplūkots kā "resurss", kuram ir "atdeve" (kas attiecīgi var būt laba vai nepietiekama). Negrasos izplūst aizkaitināta liberāļa purpināšanā, ka cilvēks nav resurss, ka viņa vērtīgums nav mērāms atbilstoši "ekonomiskai atdevei" utt. Jo arī šāds (deklarācijā fiksēts) skatījums ir ar noteiktu vēsturisku tradīciju un argumentāciju; vienkārši, kā saka, pieņemu zināšanai. Latvijas valsts simtgades svinībām ir jākalpo "vienotas sociālās atmiņas" veidošanai. Būšu rupjš: kāds ir gribējis kaut ko baigi gudri uzrakstīt, bet - "vienota sociālā atmiņa" demokrātiskā valstī nevar būt! Es deviņdesmitos gadus atceros tā, citi - atšķirīgi, un kā gan citādi? Demokrātiskā valstī vērtība ir tā, ka tās pilsoņi respektē - tieši otrādi! - atmiņu atšķirīgumu. "Vienotā atmiņa" esot nepieciešama "sabiedrības saliedētībai" lasām deklarācijā. Manā skatījumā sabiedrība ir saliedēta, ja tās loceklis, indivīds, nojauš, ja viņam ir pamats ticēt, ka citi pret viņu izturas ar cieņu, tajā skaitā pret viņa tiesībām uz savām, nevis kaut kādām "vienotām" atmiņām, pret viņa tiesībām būt viņam pašam.
Var teikt, ka nevajag tā kreņķēties par frāzēm, kuras kāds sarakstījis, iespējams, nepārdomājot to jēgu. Tomēr man liekas būtiski, ko šī politiskā retorika liecina - to, ka cilvēks joprojām netiek uzskatīts par indivīdu, kuram ir tiesībās būt ārpus "plāniem", "deklarācijām", "interesēm", kuram ir tiesības nepiedalīties. Tas varbūt izklausās anarhistiski vai egoistiski, bet runa ir par to, ka deklarācijas seko cita citai, runas mijas ar runām, bet tajā visā "nenolasās", ka indivīds ir autonoma vērtība. Tiesa, tā ir mūsdienu pasaules problēma vispār.