Noliekot malā masu medijus, kuriem uzspiestā (daļēji pašu spēkiem) steiga traucē refleksiju, paliek taču izdevumi ar pretenzijām uz analīzi. Pārskatot to vadītāju un autoru - sākot no vācu Osteuropa un rumāņu Dilema veche, beidzot ar poļu Res Publica Nowa un grieķu Intellectum - komentārus par Brexit balsojuma rezultātiem, tie nepārprotami izrādās negaidīti esam.
Tas nav pārmetums. Runa ir par šīs parādības interpretāciju, un te divas subjektīvas atziņas.
Pirmā - mēs acīmredzot esam sākuši putrot personīgās simpātijas ar analīzi. Tas, ka man kaut kas liekas neracionāls, nenozīmē, ka tas nevar notikt. It kā pašsaprotami, bet izrādās, ne visai. Un tas ir visnotaļ interesanti, jo vedina jautāt, kas notiek ar mūsu domāšanas paradumiem. Formulēšu citādi: es varu būt pārliecināts, ka taisnība ir man, tomēr elementāra loģika saka, ka indivīdu ar citu, pieņemsim, "nepareizu taisnību" var izrādīties vairāk. Un ja tā, kāds iemesls paziņojumiem a la "esmu šokēts"?
Otrā - lai gan par Brexit daudz runāts un spriests pirms balsojuma, nu ir sajūta, ka nedz vienai, nedz otrai pusei nav plāna B. Un tas arī ir interesanti, jo liecina, ka politikā, kur šiverējas gana daudz saprātīgu ļaužu, pazuduši domāšanas paradumi, kas citviet funkcionē. Par biznesa spēju prognozēt t. s. melnos gulbjus laikam labāk paklusēt, jo visas runas par savlaicīgu "risku iecenošanu" diskvalificē daudzie gadījumi, kad bizness, lietojot Ramsfelda tēzi, netiek galā pat ar zināmajiem nezināmajiem, kur nu vēl nezināmajiem nezināmajiem. Savukārt ikviens, kurš seko procesiem zinātnē, zina, ka te - vienalga, vai runa būtu par jaunu kompozītmaterālu izstrādi vai cilmes šūnu pielietojumu, - ļaudis, kuri ar šo tēmu profesionāli nodarbojas, pašsaprotami kalkulē dažādus scenārijus. Ja ir nosacījumi a un b, tad ir iespējamība iegūt c, ja nosacījumi ir a un a, tad rezultāts varētu būt cits, un tā līdz traks var palikt. Citiem vārdiem sakot, ar analītiskajām spējām cilvēkiem viss ir kārtībā, tikai tās dīvaini pavājinājušās politikas veidošanā.