Izklausās ne sevišķi taisnīgi, tomēr tā varētu būt, turklāt attiecas ne tikai uz konkrēto ministru. Kurš vairs atceras, tieši kura ministra (vai vēl trakāk - ministrijas valsts sekretāra) laikā tika savārītas tās vai citas ziepes, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijā? Un vienlaicīgi, kuram gan sirds atmaigst, ja Mārīte S. bikli atgādina, ka tas ir "mantojums", nevis viņas roku darbs? Kurš ir ministrs? Tu? Tātad...
Un te šo rindu autoram, kurš parasti sliecas aicināt nekašķēties, jānonāk pie diametrāli pretēja secinājuma. Proti, kad runa ir par otršķirīgiem jautājumiem, koalīcijas partneri cits citam krīt pie rīkles aizrautīgi, savukārt citos gadījumos ir nepamatoti koleģiāli. Būtu nevis jādod mīklaini mājieni "tas jums jājautā maniem priekšgājējiem", bet skaidri un gaiši jāpasaka: šai cūcībai kājas aug tāda un tāda ministra laikā. Vai - "vārds, uzvārds" savu pilnvaru laikā tā arī neko neizdarīja cūcības mazināšanai. Vienalga, par ko ir runa - Circeni, Rivžu vai Dombrovski.
Tas, protams, problēmas risināšanai neko daudz nepalīdzēs, tomēr, iespējams, izraisīs tālāku reakciju. Ja atbildīgais ir nosaukts, publikai arī ir vieglāk nesmalkjūtīgi tieši apjautāties šīs personas partijai - jums par to visu ir kas sakāms? Kā lūdzu? Runājiet skaļāk!
Respektīvi, manuprāt, viens no cēloņiem situācijai, kas līdz riebumam atkārtojas, - ka ministrs lielu daļu sava laika pavada, mēģinot neitralizēt (bieži neveiksmīgi) savu priekšgājēju atstātās mīnas, - ir nesodāmība, kas savukārt izriet no politiskajā vidē apzināti kultivētas savstarpējās amnēzijas. Ja tādas nebūtu, ja "dzimtās" partijas līderi būtu spiesti publiski izvērtēt savu konkrēto biedru atbildību un attiecīgi arī piemērotību vispār darīt šajā dzīvē kaut ko vairāk par sēņošanu (jo arī sētnieka darbu uzticēt viņiem bīstami), tad krietni kutelīgāk būtu personāžu pēc "ministrēšanas" iekārtot kādā labi apmaksātā darbā, pat ja runa nav par publisko sektoru, - kazi, arī potenciālie darba devēji privātajā sektorā aizdomātos.