Zanders: Nevar piespiest mīlēt Raini

Manuprāt galvenā problēma ir tajā, ka mūsu partijas ir stipri vienādas: atšķiras tikai paši nesvarīgākie saukļi (bet tie, kas tiek izmantoti, lai radītu iespaidu, ka partijas spēj nodarboties ar nopietnām lietām, ir visi vienādi). Tāpēc pārmesties pie citām partijām nemaz nav tik vienkārši. Piemēram, mani nekādi nesaista ne "īstenie kristieši" (liekulīgie svētuļi), ne "īstenie patrioti" (ksenofobi), tā sauktās krievu partijas, kas aicina ļaut jebkuram izsprukt cauri latviešu valodas zināšanu jomā, es nespēju atbalstīt principa pēc (lai gan latviešu valodu tās neizpostīs, tāpat kā to neizglābs "īstenie latvieši"...... Kas tu vēl paliek? Zaļā partija, kas nesaprot atšķirību starp partiju un sabiedrisku organizāciju, turklāt ir metusies kopā ar Zemnieku savienību, lai gan lauksaimniecībai nekad nav bijis nekā kopīga ar dabas aizsardzību?

90. gadu sākumā kādā profesionālā seminārā dzirdēju Krievijas sociologa Jurija Levadas skaidrojumu, ka "neizlēmušie", ja iet balsot, sadalās proporcionāli jau "izlēmušajiem" - uz "neizlēmušo" rēķina lielāku pieaugumu iegūst populārākie politiskie spēki. Izņēmums varētu būt situācijās, kad par "neizlēmušiem" izliekas tie, kuri savu balsojumu nav gatavi publiski aizstāvēt. Par šādām izņēmuma situācijām rakstīja Vācijas socioloģe Elizabete Noele-Neimane savā grāmatā par īpatnējo "klusēšanas spirāli".

Var, var piespiest...