Neērtā trešā māsa
Spilgts piemērs aizvadītajā nedēļā bija politiķu pēkšņā atskārsme, ka kaut kas jādara Latgales labā, jo šajā reģionā - kas to būtu domājis! - ir augsts bezdarbs, liela emigrācija un citas trakas lietas. Tad nu tika lemts, ka šoreiz gan jāķeras pie neciešamā stāvokļa mainīšanas, vēlams piešķirot reģionam papildu līdzekļus. Dažu amatpersonu ierunāšanās, ka patiesībā Latgalei tiek gandrīz tikpat daudz (vai maz) naudas kā citiem novadiem, tātad iemesli panīkumam varbūt jāmeklē citur, pazuda degsmē rīkoties. Un Latgales pašvaldību vadītāji tikpat apzinīgi uzklausīja šos solījumus, piedevām pie Saeimas nama piketēja paši sašutušie latgalieši, starp kuriem īpaši aizkustinošs bija garšīgi smēķējošs kungs ar plakātu «Nemērdējiet badā!»...
Nevienam nepietika dūšas atzīt, ka pat attīstītās valstīs ir mazāk turīgi reģioni (piemēram, daži rajoni Spānijas vidienē vai bijušie rūpniecības centri ASV), tādējādi Latgales līmenis ir sāpīgs tāpēc, ka zems ir Latvijas vidējais līmenis un ka pilnīgi vienmērīga attīstība Latvijas teritorijā diez vai sagaidāma. Turklāt nepatīkama ir sajūta, ka šajā stāstā ir politisks zemteksts: vieni klusībā cer, ka papildu nauda vai vismaz aizkustinošas runas mazinās reģiona atbalstu partijām un idejām, kas svešas pārējai Latvijai, savukārt otri mazliet spekulē ar šo Latgales politisko citādību. Toties papildu naudas solītājiem varbūt der ieklausīties tajos pašvaldību vadītājos, kuri aizrāda, ka, ja šo naudu atkal dalīs ministrijas atbilstoši savai izpratnei, tad arī tā gaidītos rezultātus nenesīs; varbūt ir vērts vairāk uzticēties reģiona cilvēkiem, kuri labāk zina, kas noderētu.
Retorika un reālie darbi
Zināma savstarpēja mānīšanās jūtama arī partiju rūpēs par latviešu valodu kā valsts un nācijas pamatu. Jo tuvāk referendums par otro valsts valodu, jo dramatiskāks publisko izteikumu tonis. Tas nebūtu nekas slikts, ja vien t. s. latviešu partijas latviešu valodu būtu iepriekš (vai vismaz tagad) atbalstījušas praktiski, piemēram, uzlabojot Valsts valodas centra (VVC) iespējas vai juridiski aizsargājot pilsoņus, kuri nemāk krievu valodu. Pretējā gadījumā ierindas latvim, protams, silda sirdi no tribīnes skanošais patriotisms, bet, ja viņš savu vēlmi dzimtenē runāt latviski mēģina īstenot darba tirgū, tad, kā pagājušā nedēļā izteicās VVC kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis, «latvietim vieglāk ir aizbraukt strādāt uz Īriju nekā šeit tiesāties par savām tiesībām».
Ja nu iepriekš minētais nez kādu iemeslu dēļ nav iespējams, tad no politiķiem vismaz varētu sagaidīt piemēru nesakropļotas latviešu valodas lietošanā. Jo, kā Saeimas 9. janvāra plenārsēdē ironiski (un jācer arī paškritiski) piebilda deputāts Kārlis Seržants, «es labprāt sarīkotu eksperimentu ar visiem šeit zālē sēdošajiem vīriešiem naglu sišanā, un es labprāt paklausītos, ko visi šeit sēdošie teiktu brīdī, kad trāpītu ar āmuru sev pa pirkstiem. Un tad mēs konstatētu, ka tā krievu valoda mūsos sēž dziļāk, nekā mēs patiesībā domājam».
Patiesībā runas par augošo starpetnisko spriedzi liekas mazliet pārspīlētas, jo, ja neņem vērā bēdīgi slavenos komentētājus internetā, vismaz latvieši uzrāda vērā ņemamu iecietību. Nesen iznākušajā krājumā Karojošā piemiņa ir šādi interesanti fakti: 2010. gadā veiktā SKDS aptauja parādīja, ka 89,3% latviešu neatzīmē 9. maiju kā svētkus; tajā pašā laikā 24,3% latviešu atbalstītu Uzvaras pieminekļa nojaušanu un, kas vēl interesantāk, 42% (starp citu, vairāk nekā cittautieši!) uzskata, ka t. s. padomju brāļu kapi jāuztur Latvijai. Citiem vārdiem sakot, valodas jautājums, protams, ir uzjundījis neizrunātos jautājumus, tomēr kopumā Latvijai raksturīgi pietiekami augsts tolerances līmenis pret citu viedokli.
Piesauca nelaimi...
Pagājušajā nedēļā ekonomisko jautājumu komentētāji un amatpersonas varēja nodoties vecajai labajai rotaļai - vienā un tajā pašā faktu apkopojumā saskatīt to, kas konkrētajam personāžam izdevīgi. Proti, vieni Starptautiskā Valūtas fonda ziņojumā izlasīja apliecinājumu īstenotās ekonomiskās politikas pareizībai, savukārt citi vērsa uzmanību uz aizdevēju piesardzību par ilgtermiņa bezdarbnieku lielo skaitu, pirktspējas kritumu un Latvijas ekonomikas atkarību no globālajiem procesiem. Lai nu kā, degvielas cena aizvadītajā nedēļā pārsniedz t. s. psiholoģisko 1 lata par litru robežu, un piedevām kļuva zināms, ka 2011. gada decembrī (salīdzinot ar novembri) eksporta vērtība sarukusi par 8,2%, turklāt arī gada kopvērtējumā imports palielinājies straujāk par eksportu. Tomēr ārējās konjunktūras ietekme uz Latvijas ekonomiku nav nedz pārsteigums, nedz mēs te varam daudz ko ietekmēt. Tādēļ būtiskāk ir koncentrēties uz tiem SVF norādītajiem potenciālajiem riskiem, kuru novēršanā Latvijas rīcībā ir kādas sviras. Piemēram, uzmanīgi sekot, lai pārņemtais airBaltic nekļūtu par nebeidzamu izdevumu pozīciju, par kuru turklāt (neatļauts valsts atbalsts) vēl būtu jātaisnojas Eiropas Komisijai.
Šonedēļ
Saeimas komisiju darba kārtībā viens no svarīgākajiem jautājumiem būs deputātu diskusijas ar finanšu ministru (Eiropas lietu komisija, 17. februāris) par Latvijas pozīciju Eiropas Savienības Kohēzijas fondu politikā nākamajam plānošanas periodam (2014-2020). Vairākas komisijas tirpinās atbildīgās institūcijas par to, kā 2011. gadā veicies ar kontrabandas apkarošanu, savukārt Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā kultūras ministrei būs smaga saruna (14. februāris) ar kuplu grāmatizdevēju un rakstnieku kompāniju par valsts (ne)atbalstu nozarei.
Ņemot vērā referenduma tuvošanos, pastiprināta uzmanība tiks pievērsta pētījumam Valodas situācija Latvijā: 2004-2010, kas tiks prezentēts šonedēļ, piedaloties valsts augstākajām amatpersonām. Protams, var sagaidīt, ka dienās pirms 18. februāra retorikas temperatūra sabiedrībā kāps līdz baltkvēlei, bet ceru, ka tas nepārkāps robežas, pēc kurām grūti attapties.
Un, protams, pašā 18. februārī visi dodamies uz referendumu. Un, cerams, tādu, kas it kā nesaprot, kā tehniski pareizi nobalsot, uz to brīdi vairs nebūs. Tā nu tiešām nav ķīniešu ābece. Ja ir neskaidrības, var iepriekš aiziet uz balsošanas iecirkni un tās noskaidrot vai arī pakonsultēties pie paziņām.
Svētdien jau varam sagaidīt pirmo masīvo reakciju no mūsu austrumu kaimiņa puses.