Piemēram, var gadīties, ka jēdzienu pāris "mūsdienīgs" – "kaut kas labs" tāds nemaz nav, jo cilvēkiem "mūsdienas" asociējas ar t. s. lielo tautu staigāšanu, stresu palielinošu nestabilitāti, ko kāds cenšas saukt par "dinamiskumu", un citām nebūt ne iekārojamām tendencēm. Savukārt to, ko ļaudis varbūt tiešām vēlas, – piemēram, mazāku plaisu ienākumos, patiesu iespēju sevi realizēt neatkarīgi no indivīda "izejas punkta" – kaut kā mute neveras saukt par "mūsdienīgumam" vismaz pagaidām piemītošu. Kāds teiks, ka vēlas Latviju, kurā ir lielāka savstarpējā iecietība. Ļoti labi, bet "mūsdienīgums", "modernitāte" to nav veicinājusi. Cits atzīs, ka vēlas Latviju, kurā lielākā cieņā ir "vērtības" (lai nu ko kurš ar to saprot). Ļoti labi, bet tam atkal ir maz sakara ar "mūsdienīgumu".
Un te nav runa par daļai cilvēku arvien piemītošo pārliecību, ka "agrāk" patiesībā bija "labāk". Nē, runa ir par to, ka uzstādījums "moderns" un tam līdzīgie kā kaut kas a priori labs faktiski ir mantoti no laika, kas Rietumos noslēdzās apmēram pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Pēc inerces šos jēdzienus turpināt aktīvi lietot var nozīmēt uzprasīties uz galvas šūpošanu "redzam jau, kā tas mūsdienīgums izpaužas...".