Patiesībā, vērojot vizītes atspoguļojumu oficiālajos videomateriālos, mūsu valsts pirmā amatpersona patīkami izcēlās uz autoritārā viesa fona, kuru svīta aptekalēja līdz smieklīgumam, - piemēram, Bērziņš, lai gan kungs gados, nekautrējās, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa, sasmērēt bikses un nomesties uz ceļa, savukārt viesis, šķiet, ir tik fiziski nevarīgs, ka viņam jebkura lieka kustība ir bīstama...
Tomēr mazliet pārsteidza Bērziņa dažu minūšu garā uzruna vakariņās par godu viesim. Paslavēt viesu ekonomiskos sasniegumus, it sevišķi, ja pašiem šajā ziņā ir kādas savtīgas pragmatiskas intereses, ir loģiski. Bet kādēļ jāuzteic Turkmenistānas ārpolitiskā neitralitāte, tās devums reģiona drošības nostiprināšanā, ja labi zinām, ka «neitralitāte» Centrālās Āzijas autoritāro valstu izpildījumā ir vienkārši lavierēšana starp Krievijas, Ķīnas un Rietumu interesēm? Vai mēs apsveicam taktiku brīžam piespēlēt Rietumiem, brīžam Austrumiem? Ja Turkmenistāna tā uzvedas, tās ir šīs valsts tiesības, bet kas tur slavējams no Latvijas kā NATO dalībvalsts viedokļa? Apgalvot, ka Centrālāzijas valdošie režīmi sniedz palīdzīgu roku narkotiku tranzīta apkarošanā vispār ir smieklīgi.
Jā, «nauda nesmird», un šādi viesi paši to labi zina, tāpēc rēķinās ar slavas dziesmām savam ekonomiskajam nozīmīgumam. Tomēr iedrošināt viņu ārpolitiskās un iekšpolitiskās galma spēles gan ir lieki.
* Tehnisku iesmeslu dēļ piektdienas avīzē Diena kā autors minēts Sandris Točs, tomēr īstais autors ir Māris Zanders. Atvainojamies par kļūdu!