Piemēram, vairākumam politiķu viņu karjeras laikā ir gadījies žurnālistiem atbildēt izvairīgi, nesaprotami vai neveikli, un tas - ja vien runa ir par pašu vai paša partiju - tiek uzskatīts par pieļaujamu.
Savukārt, ja runa ir par politisko sāncensi, tad viņa izteikumi tiek aizrautīgi "ņemti par pilnu", no tiem tiek izdarīti tālejoši secinājumi utt.
Izcils paraugs šādai (ne)loģikai ir Straujumas saminstināšanās, atbildot uz jautājumu, cik ilgi viņa būtu gatava topošo valdību vadīt. Ja ņem vērā, ka premjerministre dažkārt sacenšas ar Valsts prezidentu par pirmo vietu savas domas izklāsta haotiskumā, to nevajadzētu tik dramatiski uztvert. Nu, acumirklīgi neapstiprināja, ka gatava to darīt līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Un? Kas tev deva. Redz, ja Straujuma izvairījusies no skaidras atbildes, tad uzreiz līdz pilnīgas pārliecības līmenim jāsavirpina tēze, ka nākamā gada otrajā pusē mums atkal būs jauna valdība ar visām no tā izrietošām sekām.
Šādas (ne)loģikas piekopēji, šķiet, neapzinās, ka paši nelāgo (no stabilitātes viedokļa) scenāriju baro - ja valdība tiek veidota neoficiālā, tomēr pārliecībā, ka tā drīz kritīs, tad tā arī ir švaka un var krist.
No vienas puses, politiķi labprāt kritizē ceturto varu (nereti pamatoti) par paviršību, dzīšanos pēc sensācijām, kas liedzot preses vēstīto uzskatīt par pilnvērtīgu informāciju.
No otras puses, preses paustais tiek kāri uztverts, interpretēts, pat ja interpretēt nav ko. Piemēram, ziņa par kādu jaunu Drošības policijas sāktu kriminālprocesu iespējamas balsu pirkšanas lietā kļūst par ieganstu kalkulācijām - kuram no dārgajiem partneriem vēl kādas ziepes gaidāmas, vai to kaut kā varētu izmantot savu pozīciju stiprināšanā un tādā garā.
Vienos gadījumos medijiem tiek aizrādīts, ka kriminālprocesa sākšana vēl neko nenozīmē, citos šāds notikums iegūst nozīmi.
No vienas puses, ir gadījumi - piemēram, kad runa ir par budžeta iespējām -, kad politiķi uzsver situācijas nākotnē neskaidrību, iespēju, ka tā mainīsies utt. Nereti pamatoti.
No otras puses, valdības veidošana notiek tādā kā pārliecībā, ka primārais ir šobrīd iezīmētās pozīcijas, jo nekas nemainīsies ("paņemtajā" nozarē nebūs jaunu problēmu, bet nebūs arī jaunu iespēju). Manuprāt, nav loģikas.
Rekomendācija: nepārkombinēties, strādāt šeit un tagad.