Manā skatījumā ne sevišķi, un tam ir savi objektīvi iemesli. Pirmkārt, par laimi, dzīvojam politiskā iekārtā, kur cilvēktiesības nav gluži dzīvības un nāves/cietuma jautājums. Mēs - tas nav pārmetums - esam pieraduši pie vismaz zināma cilvēktiesību minimuma. Latvijas pilsonim cilvēktiesības objektīvi nebūs tik, ja tā drīkst teikt, interesants temats kā, piemēram, Irānas vai Vjetnamas iedzīvotājam. Otrkārt, pieļauju, ka iemesls zināmai vienaldzībai ir arī tas, ka cilvēktiesību tēmu Latvijā ilgstoši savu specifisku politisku mērķu vārdā ekspluatējuši t. s. krievvalodīgo tiesību aizstāvji. Rezultātā padarot cilvēktiesību jēdzienu politizētu, aizdomīgu. Visbeidzot jāņem vērā, ka ilgstoši mums primāri ir bijis vispār atgūt, pēc tam nostiprināt savu valstiskumu, respektīvi, vispirms gādāt par taisnīgumu attiecībā uz nācijas vēsturisko situāciju kā tādu. Līdz ar to tiesībsargam, kura panākumi lielā mērā saistīti ar to, cik viņā vispār ieklausās - ne tikai citas amatpersonas, bet sabiedrība kopumā, - jārēķinās ar diezgan inertu vidi.
Tāpat, pirms izvirza tiesībsargam augstas prasības, jāsaprot, ka viņš (viņa) pirmām kārtām ir amatpersona, nevis morāla autoritāte. Šī tēze nekādā ziņā neapšauba abu kandidātu morālās īpašības, vienkārši tās ir divas dažādas situācijas - amatpersona, kuras darba pienākums ir sekot cilvēktiesību ievērošanai, un autoritāte, kuras teiktais sabiedrībai ir būtisks. Latvijas situācijas specifiskums gan ir zināmas problēmas ar šīm autoritātēm, tādēļ domas ilustrēšanai jēdzīgāk būs šāds piemērs: katoļiem pāvests (vai Baznīcas pārstāvis vispār) pašsaprotami būs lielāka autoritāte nekā tiesībsarga, ombuda funkcijas pildoša amatpersona konkrētajā valstī, lai cik profesionāla šī amatpersona būtu. Pāvesta vietā var būt dzejnieks, sabiedriskais darbinieks, zinātnieks utt. - dažādās sabiedrības grupās dažādas morālās autoritātes.
Iepriekš minētais nav mājiens, ka nav no svara, ko parlaments šodien apstiprina tiesībsarga amatā. Runa ir par to, ka, ja sabiedrība vēlas efektīvu tiesībsargu, pašai sabiedrībai ir biežāk jāpārdomā, ko tā saprot ar cilvēktiesībām, cik liela prioritāte tās ir starp daudzajiem citiem jautājumiem, ar kuriem ikviens no mums saskaras.