Jāatzīst, uzruna bija veiksmīga ne tikai tādēļ, ka lakoniska, jo atgādināja, ka Bērziņš, kurš daudziem asociējas vispirms ar savdabīgu izteikšanās stilu un dīvainu reakciju, sākoties Krievijas agresijai Ukrainā, ir devis arī kādu vērtīgu pienesumu. Varētu pat teikt, ka Bērziņa atgādinājums par piedāvātajām reformām varas atzaru darbā (premjera lomas stiprināšana u. c.) vedina jautāt, kāpēc parlaments tos nobāzis atvilktnē. Var saprast deputātus un valdību, kura - jo īpaši tagad, dažus mēnešus pirms vēlēšanām, - nevēlas neko lemt par notikumiem KNAB, lai neizpelnītos apvainojumus par politiskā spiediena izdarīšanu. Savukārt - kādēļ deviņos mēnešos nekas nav pavirzījies jautājumos, kas uzlabotu Saeimas darba stilu, pateikt grūtāk. Bērziņa atgādinātie priekšlikumi, šķiet, ir pelnījuši, lai vismaz tos nopietni apspriež kā tēmu gaidāmajās priekšvēlēšanu debatēs.
Bērziņš arī pieteica savus priekšlikumus partiju kā struktūru regulējuma izmaiņām. Ja tā var teikt, ar interesi gaidīsim, jo būs noderīgi uzzināt deputātu kandidātu viedokļus, piemēram, par ierosinājumu palielināt partiju biedru skaita minimumu vai noteikt zināmu pastāvēšanas vecuma cenzu dalībai Saeimas vēlēšanās.
Visbeidzot - vietā bija Andra Bērziņa atgādinājums Saeimai par iesāktā darba nepamešanu (vai pamešanu) pusratā. Proti, parlaments tradicionāli labprāt piesauc tā pieņemto likumu skaitu (11. Saeima līdz šim jau 780), savukārt daudz vieglāk piemirstas tas, cik daudz likumprojektu konkrētais "sasaukums" nepabeidz (šī Saeima no iepriekšējās mantojusi 52), un tad rodas reāla iespēja, ka kādu, to skaitā noderīgu, likumprojektu jaunā lēmējvara "norok". Un patiesi - būtu interesanti papētīt, kā likumdevējiem veicas ar likumdošanas iniciatīvu pārmantojamību un vai nav šajos gados šādi "pazudis" kas interesants. Lai kā arī būtu, nevar nepiekrist, atvainojos par banalitāti, novēlējumam - kvalitāte svarīgāka par kvantitāti.
Sliktā vēsts, kas "nolasāma" Bērziņa uzrunā, ir tā, ka reālas reformas izglītības un veselības aprūpes sistēmās šogad vairs nav gaidāmas (prezidenta mājiens, ka ar tām būs jāstrādā jau nākamajai, 12., Saeimai).
Ja tomēr atgriežamies pie izskanējušām alternatīvajām kandidatūrām Valsts prezidenta postenim (Andris Piebalgs, Egils Levits, Sandra Kalniete u. c.), Bērziņa iniciatīvas ir pamudinājums, lai debates ap šiem konkurentiem (pilnīgi iespējams, ka labāk piemērotiem Melngalvju nama saimnieka postenim) būtu saturīgas, nevis tikai ap to, ka viņi "nav Bērziņš" (piemēram, piemīt labākas svešvalodu zināšanas un izteikšanās prasmes). Šī - atšķirīguma - metode savu nepilnību jau pierādījusi, piemēram, izglītības ministru gadījumā - ar to vien, ka ministra vārds un uzvārds nav Roberts Ķīlis, nepietiek.