Viss pareizi, tomēr varbūt, pirms šie trakumi sākušies, vērts padomāt par dažiem jautājumiem. Pirmkārt, kam mēs dosim vērtējumu šajās vēlēšanās? Partijas X paveiktajam konkrētajā pašvaldībā vai šīs partijas darbiem valsts līmeņa politikā (lai cik šis dalījums ir nosacīts mazajā Latvijā)? Arī citviet pasaulē bieži gadās, ka vēlētāji, ja tā var teikt, atriebjas partijai x vietējās vēlēšanās, ja viņiem nepatīk tas, ko šī partija dara valdībā vai parlamentā. It kā loģiski: pat ja pašvaldības līmenī šīs partijas pārstāvji tiek galā puslīdz labi, ja kopumā partija uzvedas cūciski, kāda garantija, ka šis cūciskums nesāks izpausties arī pašvaldībā. No otras puses, ievēlēt pašvaldībā no partijas y jefiņus tikai tāpēc, ka principā šīs partijas ministri izskatās jēdzīgi cilvēki, arī ir riskanti. Skaidras atbildes uz šo jautājumu nav, tomēr par to ir vērts padomāt pirms ķeksīša ievilkšanas biļetenā.
Otrkārt, ir diezgan liels juceklis jautājumā, ko pašvaldība reāli var un ko nevar izdarīt (atbilde uz šo jautājumu palīdzētu formulēt attieksmi arī uz pirmo)? Pie jucekļa lielā mērā vainojami paši politiķi, kuri savas iespējas deklarē kā nu kurā brīdī izdevīgi. Vai nu piesola lietas, kas patiesībā ir centrālās pārvaldes kompetencē, tātad maldina vēlētāju, vai arī apgalvo, ka šajos jautājumos viss atkarīgs no valdības, pat ja tas tā gluži nav. Vai nu «mēs jau gribētu, bet pastāvošā likumdošana mums diemžēl neļauj» vai «būs laime konkrēti šajā pašvaldībā neatkarīgi no valstī un pasaulē notiekošā». Un abos gadījumos tu jūti, ka blefo. Tātad būtu nepieciešams vēlētājus labāk informēt par pašvaldību funkcijām un tiesībām.
Treškārt, vērtējot kandidātu paveikto un solīto, arvien jāpatur prātā, ka tas tiks darīts (vai jau izdarīts) par vēlētāju, nevis pašu censoņu naudu. Līdz ar to, ja kāds stāsta par jauki sarīkotiem svētkiem un izremontētām skolām, tas, protams, ir labi, bet, ja tas noticis, atstājot nākamajam sasaukumam parādus, tad tas nozīmē, ka labdaris ir neprasmīgi rīkojies ar svešu naudu. Ja kāds sola brīnumlietas turpmāk, tad - pat ja pieņemam, ka viņš solīto neaizmirsīs mēnesi pēc ievēlēšanas, - atkal noderīgi neaizmirst, ka ir jau patīkami saņemt it kā dāvanu, bet ne tad, ja vēlāk izrādās, ka par to pašam jāpiemaksā vai vispār tā pasniegta cerībā, ka pats to vēlāk apmaksāsiet.
Tas, ka politiķi vēlēšanas uztver kā retorikas orģiju, nenozīmē, ka vēlētāji nevar pret tām izturēties nopietnāk.