Uzzinot kārtējos reitingus, lielāko ievērību parasti izpelnās zaudētāji - partiju A, B un C reitingu kritums kā apliecinājums vēlētāju neapmierinātībai. Tomēr tikpat labi var teikt: ja ņem vērā sabiedrības skeptisko attieksmi pret varu vispār, ir pat jābrīnās, ka to, kuri nezina, par ko balsot, nav vairāk... Ja (noapaļojot) 60% sabiedrības spēj formulēt savas politiskās simpātijas un ir gatavi tās īstenot caur dalību vēlēšanās, par pilnīgu apātiju runāt nevar.
Otra "puse" - tie, kuri izvēli nav izdarījuši vai negrasās balsot, - lieluma ziņā ir samērā nemainīga, tas savukārt nozīmē, ka jaunpienācēji nevar automātiski rēķināties ar "brīvu nišu" teju vai 40% apmērā. Kādi mums tik laimes solītāji jau nav bijuši, tomēr izskatās, ka zināma sabiedrības daļa tik un tā izvēlas novērsties un jaunpienācēji pārdala balsis minēto 60% ietvaros.
Runājot par atsevišķām partijām, dažu reitingi patiešām ir garlaicīgi savā neizbēgamībā. Pietiekami augstais atbalsts zaļajiem zemniekiem ir saprotams: publiku nekaitina, jo nav valdībā, skaļu skandālu nav, par latu iestājās, kāda vaina? Kurš vairs atceras, ka ZZS bija "pie ruļļiem" vēl pavisam nesen, tātad nav šķīsti dusējusi stikla kalnā pirmskrīzes un krīzes gados... Savukārt Saskaņas centra (SC) gadījumā ir skaidrs - kamēr cittautiešiem nebūs reālas alternatīvas SC, zem 20% SC popularitāte nenoslīdēs. Lai gan Nacionālā apvienība runā par sava reitinga kāpumu, diez vai svārstības viena procentpunkta ietvaros uztveramas par kāpumu šī vārda patiesajā nozīmē. NA ir stabils atbalstītāju loks, kas nemainīsies, kamēr Latvijai kaimiņos būs Krievija, pašā Latvijā - cittautieši. Ja NA līderiem ambīcijas ir lielākas un labpatīkas runāt par tālāku atbalsta kāpumu, tāds diez vai īstenosies, ja apvienība nepapildinās savu piedāvājumu ar interesantu ekonomisko programmu. Un te sākas problēmas: Roberts Zīle & Co. saturīgus ekonomiskos priekšlikumus raksta jau gadiem, bet NA publiskajā komunikācijā tie kaut kā pazūd. Varbūt NA ir pati sava zīmola upuris, ka cilvēki vēlas no apvienības dzirdēt noteiktu retoriku - un tikai to.
Vienotības reitinga kritums ir interesantāks. Partijas līderiem būtu ērti to skaidrot ar to, ka "mēs īstenojam vajadzīgas, bet nepopulāras reformas". Tās ir blēņas, jo šādu reformu nav. Partija acīmredzot tā arī nav sapratusi, ka tēze "bez mums būtu vēl sliktāk" nevar būt arguments ilgstoši, jo vienā brīdī publika beidz šausmināties par pašu pieredzēto, toties sāk uzdot nepiedienīgo jautājumu: "Un kas tālāk?". Eiro? Tas ir ļoti svarīgi, protams, bet tas diez vai atrisinās problēmas veselības aprūpē, valsts pārvaldes jēdzīgumā utt. Un nevajag piktoties, ka vēlētāji, redz, nenovērtējot makroekonomisko stabilizāciju. Novērtēja - tāpēc jau Dombrovskis atkal kļuva par premjeru 2011. gadā. Ir teiciens, ka uz riteņa ir jāminas, lai vienkārši nenogāztos. Premjera partija, šķiet, izdarījusi pretēju secinājumu: nestabilitātes apstākļos labāk neizdarīt straujas kustības. Tā nevar - ritenis apgāžas.