Savulaik es biju vienīgais, kurš politiskā līmenī uzdrošinājās runāt par to, ka Latvijai ir nepieciešams savs attīstības plāns, par ko tiku nesaudzīgi kritizēts no to savu kolēģu puses, kuriem tā patīk pasaka par brīvo tirgu, kurš pats visu sakārtos - tas ir ērti, lai politiķiem nekas nebūtu jādara un mazāk būtu par ko atbildēt.
Var piekrist gandrīz visu plānā minēto priekšlikumu nepieciešamībai. Diemžēl, tas, ka pie šī plāna radīšanas nav tikuši doti skaidri politiskie uzstādījumi, šis plāns ir sanācis tehnokrātisks, tam iztrūkst vienojošas vīzijas, kura ir nepieciešama, lai šos pasākumus varētu sakārtot hierarhiskā sinerģētiskā struktūrā un šo plānu varētu izmantot kā instrumentu valdības solītajam uzrāvienam.
Piemērs, kāpēc tik svarīga ir savstarpēji sakārtota piedāvāto pasākumu struktūra, lai ar labiem nodomiem neizniekotu savus ierobežotos rersursus un gūtu pēc iespējas lielāku labumu no tiem: viens no NAP priekšlikumiem ir veicināt nozīmīgu ostu attīstību. Kas ir pamatoti, un var dot labu pienesumu mūsu ekonomikai. Bet netiek ņemts verā tas, ka mūsu ostu apgrozījumu pamatā veido tranzīts, un tranzīta "šaurā vieta" ir dzelzsceļa kapacitāte austrumu-rietumu virzienā. Savukārt dzelzceļa prioritāte NAP ir Rail Baltica, kas nu nekādīgi to nenodrošinās! Protams, plānā tiek minēts, ka jāstiprina ir arī austrumu-rietumu virziens (kā jau minēju - grūti iebilst NAP uzskaitīto pasākumu nepieciešamībai). Nu, bet cik reāli Latvijai ar saviem ierobežotajiem resursiem un piekopto mazspējnieka pieeju, būs iespējams vienlaicīgi realizēt divus šādus NAP paredzētos pasākumus?...
Tas vairāk atgādina skaistu, pareizi sagatavotu lego klucīšu kaudzi, no kuras vēl ir jāsaliek vajadzīgā figūra. Var, protams, tagad nievājoši izteikties par "Sprūdža domubiedru zaļās vīzijas" iniciatīvu, bet šādai vīzijai ir jābūt. Un tas, ka ir mēģināts atrast ar ko Latvija var būt īpaša un varētu izcelties globālajā kontekstā, ir pareizais piegājiens, kuram vajadzēja būt izstrādājamā plāna pamatā, jo esam maza valsts ar atvērtu ekonomiku, un šis faktors ir kritiski izšķirīgs, lai lai spētu sev nodrošināt sekmīgu ilgtspējīgu attīstību. Diemžēl, šajā plānā tas iztrūkst. Un to es uzskatu par vienu no galvenajām šī plāna nepilnībām.
Ir piedāvāta virkne "pareizu" pasākumu, kuri nenoliedzami stiprinās mūsu konkurētspēju, bet nav dota atbilde vai un kā ar tiem nodrošināsim savu globālo konkurētspēju, kas ir izšķiroši, lai no tiem būtu paliekoša jēga un atdeve. Ņemot vērā, ka izejai no krīzes tika izvēlēts risinājums, kurš īstermiņā ir bijis efektīvs, bet ilgtermiņā ir ar vienkārši graujošu ietekmi uz galvenajiem faktoriem, kas ir pamatā sekmīgai valsts attīstībai– darbaspēku, infrastruktūru un zinātnes - inovāciju potenciālu (ne velti, ne viena cita valsts uz pasaules neseko Latvijas "veiksmes" piemēram), ir jāsaprot, ka tagad ir kritiski svarīgi priekš Latvijas atrast šīs savas īpašās nišas, kur mums var būt noturīgs konkurētspējas pārākums, un mērķtiecīgi strādāt pie to izmantošanas. Pretējā gadījumā mūs nesagaida nekas iepriecinošs, jo pat ja mēs "uzrausim" ar savu plānu tris soļus uz priekšu, tas mums nedos cerēto, jo citas ekonomikas ar savu nosargāto potenciālu spēs "uzraut" vēl vairāk, un rezultātā mēs būsim nevis uzrāvuši, bet gan iepalikuši vēl vairāk, neglābjami iepalikuši. Jo "uzraut" gribēs visi, un kaļ tādus pašus plānus kā Latvija, piemēram, Somija. Un retorisks paliek jautājums, kurš globālās konkurences, brīvā tirgus apstākļos spēs sagatavot labāku piedāvājumu – darba spēkam, investīcijām, saviem produktiem. Tāpēc Latvijai ir palicis pavisam maz laika, lai atrastu savu veiksmes formulu un īstenotu savu veiksmes stāstu. Pretējā gadījumā, pasaulei atlabstot no krīzes, tikai pastiprināsies tie procesi, kas graujoši ietekmē mūsu valsts dzīvotspēju – darbaspēka migrācija un izteikti nelabvēlīgā demogrāfija, jo diemžēl darbaspēka un demogrāfijas problēmas ir izdzīvošanas jautājums visām attīstītākajām valstīm, un izdevīgākais un ātrākais veids kā to atrisināt - ir uz citu valstu rēķina, un tas arī tiks darīts! Un šeit, ar esošo pieeju, mēs būsim nožēlojama upura lomā. Tas ir jāsaprot bez ilūzijām. Rezultātā mūsu Nacionālais attīstības plāns (NAP) var kļūt par Nacionālās nabadzības plānu, kad starptautiskajā darba dalīšanā, dēļ savas nespējas nosargāt savu kvalificēto darbaspēku, savas nesakārtotās infrastruktūras un noplicinātās zinātnes dēļ kļūsim par mazražīgu piedēkli, kas apkalpo augstražīgās ekonomikas un vairāk veicina labklājības celšanos tajās nevis savā valstī.
No sagatavotās NAP versijas nav saprotams, kādā veidā tiks nodrošināts tajā paredzētais demogrāfijas risinājums, kad līdz 2020 gadam tiek paredzēts gadrīz dubultīgs dzimstības pieaugums! Pašlaik tas vairāk izskatās kā pasaka. Bet tas ir izaicinājums, uz kuru ir vispirms ir jādod atbilde, jo bez cilvēkiem, kuri ir vajdzīgi, lai īstenotu šo plānu, no plāna nebūs nekādas jēgas, lai arī cik labs tas būtu.