Īstenībā šie grozījumi šo briestošo negaisa situāciju neatrisinās, bet tikai padziļinās iespējamās vētras sekas, jo kalpos tikai kā spunde, kas liks uzkrāties tautas neapmierinātībai, ja tie, kas uzņēmušies vest šo valsti, joprojām turpinās ignorēt negaisa patiesos cēloņus - valdošo spēku nespēju izveidot, nu vismaz nodefinēt tādu valsts vīziju, kurai tauta spētu noticēt, kura spētu tautu vienot savos centienos, nevis turpinātu to šķelt un vairot neticību šai valstij – Latvija joprojām kā noklīdis bārenītis neziņā mīņājas savas nākotnes aizaugošajās krustcelēs, un tikmēr katrs, kas vēlās - iet tai pāri, tādejādi īstenotās politikas rezultātā mēs esam ieguvuši dziļu demogrāfisko krīzi, sabrūkošu valsts infrastruktūru visās jomās un Latvijas tautu, kas turpina šķelties visās iespējamās dimensijās. Tas ir piekoptās politikas rezultāts, nevis pāris ekstrēmistu vai "ļauno spēku" panākums.
Protams, ar masu mēdiju palīdzību kādu laiku tautai var iegalvot, cik labi un pareizi viss tiek darīts, tādejādi kādu laiku visu noturēt sev vēlamā paklausībā. Taču tagad, sākot just, ka ar „ smadzeņu skalošanu” un drupaču atmešanu no kopgalda (starptautisko aizdevēju ieteikto valsts budžeta pārdali) tautai drīz vien vairs nepietiks, tiek izmantota radusies situācija ar referendumiem, lai tautai apgrieztu spēju lemt un veidot pašai savu likteni, tāpat kā savulaik lāčiem Līgatnes dabas parkā - tie neskatījās TV un neklausījās radio, un nezināja, ka viss ir labi un pareizi, un rīkojās atbilstoši radītajiem apstākļiem, pārkāpjot tiem paredzēto uzturēšanas režīmu. Par to, protams, nācās atbildēt tikai lāčiem – tā vietā, lai tiktu savests atbilstošā kārtībā aploks ( t.i. tiktu strādāts, lai novērstu cēloņus), tos lāčus, kas vēl bija palikuši aplokā, iemidzināja un izkastrēja, jo tā bija vienkāršāk un ērtāk tos noturēt tiem paredzētajos apstākļos.
Līgatnes lāči ir simboliski piekoptās "mazspējas politikas" upuri un uzskatāms piemērs, kā tiek risinātas problēmas šajā valstī, arī attiecībā pret savu tautu.
Arī tagad, tā vietā, lai pacenstos realizēt politiku, kas veidotu Latviju kā valsti, kurai tās tauta noticētu, ar kuru varētu lepoties, kurai veltīt savus centienus - dzīvot, strādāt šeit, veidot raženas ģimenes un maksāt nodokļus, tā vietā esošā situācija tiek risināta tradicionāli- kaut ko vēl nogriežot, šoreiz tautas iespējas pašai lemt. Nogriežot tieši tautai, nevis tam lācim, ar kuru tauta tiek baidīta, jo jaunā „tautas nobalsošanas kārtība” nodrošinās to, ka līdz referendumam joprojām vienkārši varēs tikt iniciatīvas, kuras atbastīs kāds nozīmīgs politiskais spēks vai naudas maiss, savukār tautas iniciatīvām, kā piemēram par Latvenergo privatizāciju, bez šāda atbalsta būs gandrīz neiespējami īstenoties. Kādam tas ir ļoti ērts risinājums.
Te vietā ir sākt aizdomāties, kas ir tās nozīmīgās pārmaiņas, kas Latvijai tuvākā nākotnē tiek solītas, un kam mēs tiekam gatavoti?
Un ko vēl mums var nogriest? Savu suverenitāti kā nepanesamu greznību mēs jau tāpat griežam un dāsni dalam citiem (un varbūt arī pareizi, ja paši nesajēdzam, kam tā mums ir domāta), bet nacionālo uzņēmumu un savas zemes griešana priekš citiem ir jau kļuvusi mums par ierastu ikdienu, tā vietā lai finansētu savus zemniekus un ražotājus, mēs tikko "veiksmīgi" esam sagriezuši gabalos un pārdevuši arī savu nacionālo banku. Lauki un skolas soli kļūst tukši, arī savas smadzenes – zinātni, mēs apgriežam, cik vien varam. Jo nu priekš kam mums pašiem vajag domāt, ja ir kas pasaka mums visu priekšā?! Dzenoties pēc skaistiem fiskālajiem cipariem valsts infrastruktūra pamazām tiek sabrucināta un cilvēki turpina pamest šādu valsti. (Pamatots ir jautājums - nu no kurienes nāks šis valdības solītais uzrāviens?). Vēl mums ir atlicis kādam vēlīgi nogriest atlikušos valsts uzņēmumus - gan jau kāds cēls pamatojums tam atkal atradīsies. Un šoreiz tautas referenduma par to visdrīzāk nebūs.
Vai tiešām Latvijas tauta, kas pacietīgi ir izturējusi nežēlīgāko eksperimentu modernās ekonomikas vēsturē, beidzot nav pelnījusi arī kaut ko citu kā tikai griešanu? Vai tiešām izkastrēta lāča uzvedība ir vienīgais uz ko esam spējīgi un esam pelnījuši?