Esat vairākkārt uzsvēris, ka Latvijai vajadzētu uzmanīgāk izturēties pret t. s. nerezidentu naudas ieplūšanu mūsu banku sistēmā. Kādi tik atvērtai ekonomikai ir instrumenti, lai no šīm plūsmām atvairītos?
Tirgus uzrauga - Centrālās bankas - rīcībā ir šādi instrumenti. Piemēram, var noteikt augstākas minimālā kapitāla prasības bankām, kas orientējas uz nerezidentu apkalpošanu. Mūsu tirgus uzraugs saka, ka tas jau notiek, bet nekas netraucē šo līmeni vēl paaugstināt. Piemēram, izskanējis, ka Bank of Cyprus gadījumā šis līmenis būs 20%. Brazīlija, Šveice ir t. s. spekulatīvajām hot money plūsmām piemērojušas nodokli.
Un tomēr - kāpēc mums tā jāuztraucas par šīm nerezidentu naudām? International Herald Tribune 1. aprīlī bija plašs raksts par to, ka Malta cenšas piesaistīt sev to naudu, kas vēlas tikt prom no Kipras. Malta arī ir maza ekonomika...
Ja mēs gribam dzīvot kā uz bumbas - uz priekšu! Tikai jāņem vērā, ka valsts ekonomikai no šīm plūsmām nekāda labuma nav. Paši šajā biznesā strādājošie saka: «Mēs neapdraudam Latvijas finanšu tirgu, mēs strādājam ārpusē.» Par ienākošo naudu nopērk, piemēram, Somijas valsts vērtspapīrus, kam ir augsts reitings, un tad izsniedz kredītus ar ienākošo naudu saistītām personām. Kur te labums Latvijai? Savukārt ar to neapdraudēšanu ir tā - mēs esam tāds finanšu centriņš, kas, tikko pasaules tirgos notiek, atvainojos, kādi mēsli, to ļoti tieši jūt. Kā tas, piemēram, bija 2008. gadā Parex bankas gadījumā...
Respektīvi, mēs runājam par ekonomisko, ne tik daudz ģeopolitisko argumentāciju pret nerezidentu naudu.
Protams, bet nevajag aizmirst arī šo ģeopolitisko aspektu. Vēl jau nav zināms, kā Kiprā tie procesi beigsies... Rau, tie Vācijas uzņēmēji, kuriem ir svarīgs Krievijas tirgus, sākuši bažīties par to, ka Krievijas neapmierinātība ar Kipras krīzes risinājumu (tur pazaudētā, iesaldētā nauda) var sākt ietekmēt viņu biznesu Krievijā. Un tā ir Vācija! Vai varat iedomāties, kāda būtu Krievijas reakcija, ja kaut kas līdzīgs Kipras depozītu risinājumam notiktu Latvijā? Baidos, ka situācija būtu krietni saspringtāka.
Citiem vārdiem sakot, jums, klausoties Latvijas amatpersonu komentārus par nerezidentu naudu (ka nevajag pārspīlēt, ka mēs jau kontrolējam utt.), sirds nav mierīga?
Galīgi nav. Ja mēs, izsverot visus plusus un mīnusus, tomēr vēlamies iestāties eiro zonā, tad ne jau Māstrihtas kritēriju izpilde ilgtermiņā var būt šķērslis. Šķērslis var būt šī nerezidentu nauda, turklāt nav jau runa par tikai no Kipras aizbēgušo vai bēgošo. Visas šīs plūsmas no Belizas, britu Virdžīnijas salām utt. Uz šo problēmu ir norādījusi gan Eiropas Komisija, gan Starptautiskais Valūtas fonds, kura ekspertīzes līmenis makroekonomikas jautājumos ir ļoti augsts. Nav prātīgi ignorēt šīs bažas.
Piebilstot par Kipru - svarīgi saprast, ka problēmas viņiem rastos neatkarīgi no tā, vai šī valsts ir vai nav eiro zonā. Grieķijas vērtspapīrus Kipras finanšu struktūras aktīvi pirka vēl pirms Kipras iestāšanās eiro zonā. Un dzīvoja trekni. Līdz laikam.
Tātad riska faktors ceļā uz eiro var būt šis nerezidentu aspekts. Vēl izskanējis, ka, piemēram, Francija neesot sajūsmā par iespēju mūs šajā grupā redzēt...
Ziniet, es domāju, ka tādas aizkulišu intereses un intrigas tiks atrisinātas starp lielvalstīm ar to savstarpējiem kompromisiem. Tas man atgādina deviņdesmito gadu beigas, kad Latvija centās iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā, un mēs ietrāpījāmies tesiņā starp Eiropas Savienību un ASV par audiovizuālās produkcijas jautājumiem, kuriem ar mums bija visai maz sakara.
Nacionālās apvienības politiķi laiku pa laikam bargi kritizē labklājības ministri un pauž gatavību stāties Viņķeles kundzes vietā. Ļoti labi, bet ko jūs konkrēti piedāvājat sociālās plaisas mazināšanai?
Mums ir netaisnīga nodokļu sistēma attiecībā uz mazo algu saņēmējiem. Mums neliekas, ka Reformu partijas panāktais iedzīvotāju ienākumu nodokļu (IIN) likmes straujais pazeminājums - pieci procentpunkti trīs gadu laikā - sevi attaisnos, jo mazo algu saņēmēji no tā iegūs ļoti maz. Mūsuprāt, ir straujāk jāceļ neapliekamais minimums un atlaides par apgādājamajiem. Ja mēs tik strauji samazinām IIN likmi, nepalielinot neapliekamo minimumu, mēs faktiski veidojam regresīvu sistēmu, kurā ieguvēji ir turīgākie ļaudis, un plaisa tikai palielinās. Esmu dzirdējis, ka nākamā gada budžetā t. s. fiskālā telpa ir tikai 34 miljoni latu - tad tur, protams, neko prātīgu iesākt nevar. Bet ir variants - tad padarām to IIN likmes samazināšanu lēnāku! Vēl ir jāatceras - ja paskatāmies, kuras valstis ir gājušas uz IIN pazemināšanu, tad redzam Bulgāriju, Rumāniju... Īsi sakot, nav tiešas korelācijas starp zemu IIN un iedzīvotāju labklājību.
Joprojām nedarbojas diferencēta nodeva darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem. Lielbritānija pieņēma koridoru šai nodevai no 0 līdz 15 procentiem. Pie mums - 2%. Un - sausais atlikums pie šāda nodevas apjoma no visas tās uzturēšanās atļauju tirgošanas nekustamo īpašumu pircējiem no ne-ES ir kaut kādi deviņi miljoni latu. Savukārt, ja runājam par ikgadējo nekustamā īpašuma nodokli, tad tas ir, tā teikt, jāpārrauj divās daļās. Šajā kontekstā man interesanti liekas Kalifornijas un Floridas štatu (tajos nekustamā īpašuma burbulis bija jo izteikts) modeļi. Tur, protams, ir lokālas nianses, bet princips ir tāds. Viena maksātāju grupa ir denacionalizēto īpašumu īpašnieki, kuriem nodoklis - ja vien īpašums paliek ģimenes lokā - faktiski tiek iesaldēts vai tas pieaug par inflācijas tiesu. Gadu desmitiem Jūrmalā vai citur Pierīgā dzīvojošās ģimenes nav vainīgas, ka viņu īpašumu kadastrālā vērtība ir «uzdzīta» tāpēc, ka rajonā īpašumus sapirkušies dažādi bagāti personāži. Un ir otra maksātāju grupa, kas maksā atbilstoši īpašuma kadastrālajai vērtībai.
Šai otrajai grupai piederīgie Latviju nenovazās pa tiesām par it kā diskrimināciju?
Nē. Līdzīgi savus pilsoņus jau ir aizstāvējušas citas valstis Eiropā - piemēram, Dānija, lai ierobežotu «vasarnīcu» pircējus no Vācijas. Tālāk - beidzot ir jāizstrādā un jāuzsāk atbalsta programma pirmā mājokļa iegādei, kas orientēta uz mūsu pašu cilvēkiem.
Kaut kā par šādām tēmām - ja neskaita neapliekamā minimuma celšanu - valdībā nedzird. Mums ir bez liekām kustībām jānoturas līdz janvārim, līdz eiro ieviešanai...
Un tā, manuprāt, ir kļūda. Skaidrs, ka 2014. gada sākums nebūs vienkāršs. Līdz ar to ir svarīgi izveidot kaut kādus «spilvenus», kas eiro ieviešanas efektu mīkstinātu sabiedrības mazāk turīgajiem slāņiem.