Ar viņa pārdesmit gadu pieredzi zinātnes žurnālistikā acīmredzot bija pamats tā teikt. Līdzīgi taisnība ir arī kolēģim Mārim Zanderam, kurš savā otrdienas komentārā Pasaule, kuru nepazīstam bilst, ka populārzinātniskie izdevumi nevar sniegt lasītājiem sistemātisku apkārtējās pasaules ainu no dabaszinātņu viedokļa. Tomēr grūti arī piekrist viņa uzskatam, ka Izglītības un zinātnes ministrijas ziņojumā konstatētās Latvijas skolēnu sliktās sekmes dabaszinātnēs būtu informācijas vakuuma sekas. Cik varu spriest pēc simtiem Ilustrētās Zinātnes lasītāju vēstuļu, kuru autori galvenokārt ir skolas vecuma jaunieši, interese par dažādu parādību zinātnisko skaidrojumu nebūt nav noplakusi.
Ar kādu piedāvājumu var atbildēt populārzinātniski izdevumi? Uzņemties tieša starpnieka lomu starp zinātnes pasauli - mācību iestādēm, pētniecības institūtiem, muzejiem, konkrētiem zinātniekiem - un sabiedrību. Tas nozīmē ikdienas saziņu ar dažādu nozaru speciālistiem, iedziļināšanos zinātniskajās publikācijās un pētījumu datos. Jā, arī «neērtu» jautājumu uzdošanu, jo sabiedrības intereses degpunktā vienmēr būs noslēpumi un īstas vai šķietamas anomālijas. Darba otra daļa ir šīs informācijas pārtulkošana nespeciālistiem, cik vien iespējams, saprotamos jēdzienos un uzskatāma atainošana attiecīgā medija formātā. Ar to atbilstīgi savam profilam ikdienā nodarbojas, piemēram,Ilustrētā žurnālu trijotne - Ilustrētā Zinātne, Ilustrētā Pasaules Vēsture un Ilustrētā Junioriem.
Tiesa, pat ar vislabāk pasniegto informāciju nepietiek, lai interesi par dabaszinātnēm pārvērstu par patiesu aizrautību. Tas parasti notiek, cilvēkam patstāvīgi pārliecinoties par dabas parādību daudzveidību, veicot eksperimentus vai savām rokām konstruējot ierīci. Praktisku nodarbību un tehniskās jaunrades iespēju nodrošināšana visiem Latvijas skolēniem būtu viens no pirmajiem uzdevumiem dabaszinātņu izglītības atbalstam.