Ar vingrošanu ielas puikām dod cerību

Pirms diviem gadiem Māris Šlēziņš nonāca izmisuma situācijā, kuru pārvarēja, jo kaislīgi aizrāvās ar ielu vingrošanu. Šajā brīdī kūleni apmeta ne tikai pats Māris, bet daudzi puikas visā Latvijā. Tiesa, tobrīd viņi vēl nezināja, ka drīzumā savu dīkdienīgo ielas dzīvi ar smēķi un alkohola pudeli rokās nomainīs pret vingrošanu ielās.

Ar Māri tiekamies brīdī, kad viņš ir tikko atgriezies no braucieniem pa skolām, tīņiem un pusaudžiem rādot, cik interesanti var būt muskuļu treniņi uz parasta vingrošanas stieņa brīvā dabā. Garlaicīgā pievilkšanās te aizstāta ar dažādiem veikliem trikiem. Atlētikas elementi apvienoti ar stilīgu mūziku,

nodarbi padarot aizraujošu. Pirms diviem gadiem fanātiski sāktajai ielu vingrošanas kustībai ir aptuveni 15 000 sekotāju. Daudz. Bet arī pašu spēkiem iekārtoto vingrošanas laukumu ir daudz, izskaitļoto vingrotāju ciparu aizstāv Māris. Kopā ar domubiedriem ir izveidotas 38 vietas, kur var trenēties ikviens, kas vien to vēlas. Katrā vietā treniņu procesu uzrauga viens vai divi Latvijas ielu vingrošanas biedrības entuziasti.

Sports paglābj no cietuma

Mārim ir cieša pārliecība, ka sports var paglābt no nejaukā velniņa, kas tīņus un pusaudžus vilina izmēģināt visu aizliegto un slikto. Tāds bijis arī viņš pats: «Hiperaktīvs puika ar divām sejām. Viena, tā smaidīgā un pūkainā jeb labā, otra – sliktā, kuru velnēns dīdīja.» Māris atceras, ka par dažādiem pārkāpumiem izslēgšana no skolas viņam tīņa gados draudēja vairākkārt. Kopā ar citiem sava pagalma zēniem pa vakariem gan dauzīja logus, gan zaga veikalā saldumus. Vienreiz pat nozaguši divriteni, kurš vēlāk tomēr nolikts atpakaļ. Mocījusi sirdsapziņa. «Šodien lielākā daļa no šiem puikām jau zem zemes vai cietumā,» viņš secina.

Ar lielu siltumu Māris stāsta par savu vieglatlētikas treneri Regīnu Ābeltiņu. Izcilā sportiste labi zinājusi, kā tikt galā ar žiperiem, kuriem pēc skolas nav kur likt enerģiju. «Neviens cilvēks manā dzīvē nav bijis tāds, kuru tik ļoti būtu respektējis. Sports un Regīna Ābeltiņa mani savā laikā noteikti paglāba.» Tomēr profesionālā līmenī Māris sporta gaitas neturpināja. Pēc vidusskolas beigšanas viņu neuzņēma noskatītajā mācību iestādē ASV, kur varētu turpināt sportot, un viņš iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē.

Diena, kuru neaizmirsīs

Māris kļuva par sertificētu autoceļu projektētāju, nodibināja savu uzņēmumu un kaislīgi metās iekšā biznesā. «Piedalījāmies konkursos, vinnējām iepirkumus. Tās bija lielas summas. Treknie gadi. Nauda griezās, un šķita, ar katru dienu tās paliks tikai vairāk, bet sākās krīze...» Sākotnēji vēl cerēts, ka autoceļu nozari tā neskars, tomēr velti. Māris stāsta par dienu, «kuru nekad neaizmirsīšu». Uzņēmums bija iekrājis tūkstošiem latu lielu parādu. Telefoni par nemaksāšanu atslēgti, degvielas, lai kaut kur aizbrauktu nav, nevienu problēmu vairs atrisināt nevar. «Tas atsēdināja. Bagātnieka sajūta bija tik mānīga. Tāda butaforiska, uzpūsta dzīve, kas vienā dienā sagruva.» Atklājās, ka arī privātā dzīve ir tikpat sabrukusi. Viņš sāka lietot alkoholu, pamēģināja arī narkotikas.

Kad Māris saprata, ka tā var arī nodzerties, saņemties palīdzēja sportā gūtais rūdījums. Turklāt negaidot piezvanīja bijušais klases biedrs Kaspars Zlidnis. Viņš aicināja piebiedroties grupiņai jauniešu, kuri pa vakariem trenējas ārā uz pievilkšanās stieņiem. Īsti iedvesmojoši tas neizklausījās, tomēr Mārim tāpat nebija ko darīt, tāpēc nolēma aiziet paskatīties. «Atklājās, ka neko uz tiem stieņiem īsti nespēju izdarīt. Biju pilnīgi zaudējis savu sportisko dvēseli, un tas aizķēra. Es sāku nopietni trenēties.»

Lai nepīpē un nedzer alu

Vingrošana palīdzēja Mārim izlādēt uzkrāto negatīvismu un paraudzīties citām acīm uz savām neveiksmēm. Svaigā gaisā izvingrināts ķermenis deva arī prātam pavisam citus enerģijas impulsus. Entuziasma pārpilns 2009. gada vasarā viņš nodibināja Latvijas ielu vingrošanas biedrību un visu savu ikdienu pilnībā pakļāva tam, lai ieinteresētu sportot citus, īpaši skolas vecuma puikas. «Skatījos, kā viņi nīkst pēc skolas uz soliem, dzer alu, pīpē, lieto narkotikas. Šāda vingrošanā ārā, bez maksas un stingra pulciņa režīma viņiem ir īsts glābiņš.» Māris nolēma doties braucienos pa skolām, kur kopā ar domubiedriem vecāko klašu skolēniem rādīja vingrošanas priekšrocības. Lai informācija sasniegtu pēc iespējas vairāk jauniešu, biedrības entuziasti uzfilmēja skaidrojošu video, kuru portālā draugiem.lv pirmajā dienā noskatījās ap 20 000 lietotāju. Pacilājoši komentāri un elektroniskā pasta vēstules ar jautājumiem bira kā no pārpilnības raga. Uz karstām pēdām pie Rīgas 21. vidusskolas Imantā tapa pirmā treniņu vieta, kur biedrības biedri uz maiņām gāja jauniešus trenēt. Savu izšķirošu lomu vingrotāju popularitātes celšanai nospēlēja arī uzvara LNT šovā Latvijas Zelta talanti 2010.

Daudziem arī tēva vietā

Tagad biedrība organizē treniņus 38 dažādās Latvijas vietās. Māris stāsta, ka primārais nosacījums ielu vingrošanas laukuma izveidē ir kaut no padomju laikiem saglabājies vecs pievilkšanās stienis. Tad laukumā kāds no biedrības biedriem uzņemas vecākā lomu, un vingrošana var sākties. Tiesa, daži nosacījumi jāievēro: vingrošanas laukumā nedrīkst kurināt nacionālo naidu, smēķēt, spļaut un lamāties. «Mazs armijas princips, bet disciplīnai tomēr jābūt,» atzīst Māris.

Vecuma ierobežojuma treniņiem nav, bet pārsvarā vingro 13 – 18 gadu veci jaunieši. Aizvadītie divi gadi pilnībā apstiprinājuši vingrošanas nozīmīgo sociālo lomu – superlielākie vingrošanas entuziasti ir visīstākie ielas dzīves puikas, kurus mājās negaida ģimenes pavarda siltums. «Un tad uz laukuma viņi plecu pie pleca vingro ar trīsdesmitpiecgadīgu juristu vai veiksmīgu biznesmeni, un ir uz ko tiekties.»

Liela daļa treniņos iesaistīto zēnu ir auguši bez tēva, tāpēc tēvišķo padomu nereti gaida no Māra. «Mācu, audzinu, līdz pat tādām banālām lietām, kā lietot dezodorantu.» Pašreiz Māris izveidojis piecas komandas, kas regulāri uzstājas skolās, bērnunamos un cietumos. Pērn izdevās arī nodibināt Pasaules ielu vingrošanas federāciju un sarīkot pasaules čempionātu, kurā piedalījās desmit dažādu valstu pārstāvji. Sākotnējās bažas, ka tādas ielu vingrošanas lielvalstis kā ASV, Krievija, Ukraina vai Vācija, latviešu veidoto federāciju neatzīs, nepiepildījās. «Jā, mums sanāca! Nekad neesmu baidījies riskēt, vairāk biedē, ka kāds izdarīs manā vietā.»

Plānu pietiek desmit gadiem

«Bet nav tā, ka es katru dienu ceļos ar sajūsmas karogu rokā,» pēc uzskaitītajiem veiksmes darbiem Māris uz brīdi aizdomājas. Kā katrai pašiniciatīvai, arī šai ir sava garoziņa. «Ir bijuši mirkļi, kad atnāku mājās: kāds no darbiem nav izdevies, naudas nav, ledusskapis tukšs, nesamaksāti rēķini. Tad pa galvu maisās – varbūt jāmet miers?»

Jautāts, kā īsti izdzīvošanai pelna nauda, Māris stāsta, ka autoceļu projektēšanas biznesu tomēr nav metis pie malas – viņam kopā ar labu draugu un tikpat kaislīgu vingrotāju Guntaru Rozenbergu pieder firma. Starp abiem ir vienošanās: Māris vairāk nodarbosies ar biedrības lietām, bet Guntars – projektēšanas pasūtījumiem. «Par to Guntaram esmu neizsakāmi pateicīgs. Sastrīdējušies neesam ne reizi un uzņēmuma gūto peļņu dalām uz pusi.»

Tikt pāri neveiksmēm Mārim palīdz tie daudzie vecāku zvani, kuri atskanējuši kā pateicība par bērnu iesaistīšanu vingrotāju rindās. Īpašs prieks izdzīvots pasaules čempionāta laikā, kad otro godalgu izcīnīja Latvijas komandas pārstāvis Andrejs Tamans. «Pirms tam viņš bija pilnībā nodevies ielas dzīvei. Ne skola, ne kāds citas noderīgas nodarbes viņu vispār neinteresēja,» atceras Māri un piebilst: «Tāpēc nevar būt ne runas, ka pametīšu iesākto.»