Latvijas lepnuma stāsts: Mežā rast patiesās vērtības

Uģi Bergmani dabas draugi pazīst kā aizrautīgu un gudru ērgļu pētnieku, kurš veic mazo ērgļu saglabāšanas monitoringu un savas zināšanas labprāt nodod citiem pētniekiem un jaunajai paaudzei. Lepojos ar viņu kā zinātnieku un praktiķi, kas savu dzīvi velta Latvijas dabas saglabāšanai, – pieteikuma vēstulē projektam Latvijas lepnums 2017 raksta Tāle Greina no Murmastienes.

"Mums taču nekā netrūkst! Ir mašīnas, darba instrumenti – viss, kas nepieciešams, lai pētītu, strādātu, dzīvotu. Un pie šī ļoti augstā komforta līmeņa aizvien biežāk izjūtu tieksmi ieiet mežā, paiet mazliet nost un pārdomāt, ka ir arī citas vērtības dzīvē. Un tā patiesā vērtība ir daba," uzskata Uģis Bergmanis.

Bīstami noturīga interese
Uģis Bergmanis 29 darba mūža gadus pavadījis Teiču dabas rezervāta purvainajos plašumos. Tas bijis skaists posms, bet aizraušanās ar putniem sākusies skolas gados. "Esmu kuršu kursis – dzimis Kuldīgā, audzis Liepājā," pasmaida Uģis un turpina, "mans krusttēvs Juris Bergmanis ir diplomēts biologs, pēc specializācijas ornitologs. Krusttēvs gan, juzdams, ka mana interese par putniem var kļūt bīstami noturīga, mēģināja ar saviem kursabiedriem mani novirzīt vairāk uz mežsaimniecību, bet es biju ieņēmis galvā, ka putni ir visa mana dzīve, un pie tā turējos." Taču faktiski krusttēva sākotnējā iecere piepildījusies – jau vairākus gadus zināšanas par putniem bioloģijas doktors U. Bergmanis liek lietā a/s Latvijas valsts meži (LVM), kur viņš ir vecākais vides eksperts.

Visvairāk pievelk tas, kas visgrūtāk pieejams, tā tagad Uģis raksturo sava profesionālā ceļa aizsākumu: "Padomju laikos taču nebija ornitologu pulciņu, pat putnu grāmatu nebija! Līdz ar to tas bija šķietami nesasniedzams mērķis. Iespējams, tāpēc arī pievilka, bet pagāja laiks, kamēr sapratu – par ornitologu nemācās, mācās bioloģiju." Jau Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas fakultātes pirmajā kursā Uģis pievērsies pētnieciskajam darbam, ko turpina arī pašreiz. Bioloģijas doktora grāda iegūšana zooloģijā 2000. gadā viņam bijis stingri nosprausts mērķis. "Tas vēl nav viss, pēc kā tiekties, tomēr ir atskaites punkts par paveikto," uzskata Uģis.

Pēc otrā kursa, 1982. gadā, kad tika nodibināts Teiču dabas rezervāts (TDR), viņš sācis strādāt savā sapņu profesijā – sākumā TDR bijis zinātniskais līdzstrādnieks, vēlāk jau Plānošanas un ekspertīzes daļas vadītājs. Vienlaikus realizējis projektus, kas saistīti ar mazo ērgļu izpēti. Interese par mazajiem ērgļiem radusies vidusskolas laikā, tad sākts veidot pirmo Latvijas ligzdojošo putnu atlantu. Uģim tolaik uzticējuši apsekot divus lielus meža un lauka "kvadrātus" Liepājas pusē un tur reģistrēt putnu sugas. Tolaik speciālistu zināšanas par mazo un vidējo ērgli bijušas trūcīgas."Pirmās ligzdas atradu, un tā tas sākās," atminas Uģis. Tolaik viņš ērgļiem sekojis ar binokli, kuru tēvs bija uzdāvinājis sešpadsmitajā dzimšanas dienā: "Vēroju, redzēju, kā putns nes peli knābī. Kāpu eglē, skatījos, kur putns lido tālāk. Tad ieraudzīju pirmos mazos ērgļus. Tā tās iemaņas radās. Par šo putnu sugu rakstīju LU kursa darbus, diplomdarbu, arī promocijas darbu un joprojām turpinu rakstīt."

Mazo ērgļu lielvalsts
Izrādās, ka Latvijā ir daudz mazo ērgļu, kopā ar Lietuvu, Baltkrieviju, Poliju te izveidojies mazo ērgļu pasaules populācijas kodols. "Latvija ir mazo ērgļu lielvalsts, kurā ligzdo aptuveni 20% populācijas," apliecina Uģis.

2014. gadā Barkavas pagastā savā īpašumā viņš izveidojis savvaļas putnu rehabilitācijas staciju. "Tā ir mana privāta iniciatīva. Stacijas izveidošanā valsts finansējumu neizdevās iegūt, bet daudz atbalstītāju bija starp vietējiem un ārzemju privātziedotājiem," stāsta ērgļu pētnieks un pamato šīs iniciatīvas nepieciešamību, "ir noteikti periodi, kad jaunie, nepieredzējušie putni izlido no ligzdas un savainojas. Vai arī ziemā pieauguši putni kādu citu iemeslu dēļ ir novārguši. Katru gadu manās rokās nonāk plēsīgie putni, kuriem nepieciešama palīdzība. Vienīgais ceļš bija vest viņus uz Rīgas Zooloģisko dārzu, bet ne visus putnus tur var pieņemt. Turklāt zooloģiskajos dārzos pēc putna atveseļošanās nav iespējama savvaļā palaišanas fāze, kam nepieciešama dabiska vide. Tajā pašā laikā visās Eiropas valstīs ir šādas privātas putnu aprūpes stacijas. Sapratu, ka arī Latvijai tādu vajag. Cilvēku atbalsts bija tik liels, ka man izdevās piesaistīt nepieciešamos līdzekļus."

Uģis blakus stacijai uzbūvējis arī saistītu būvi, tā saucamo hacking torni. Jautāts par šo terminu – hacking –, biologs skaidro: "Tā ir praksē zinātniski pārbaudīta metode, kā plēsīgos putnus atradina no cilvēka klātbūtnes un sagatavo dzīvei savvaļā. Sākumā es plēsīgo putnu baroju, un viņš mani uztver kā vienu no vecākiem – tas nav labi, jo tālāk putnam būs jādzīvo bez manas palīdzības. Kad putns varētu sākt lidot, es to pārnesu uz hacking torni, un tur viņš tiek barots anonīmi – putns neredz cilvēku." Pa šo laiku Uģim izdevies palīdzēt padsmitos skaitāmiem lidoņiem gadā. "Arī tagad to uzsveru – tā ir savvaļas putnu rehabilitācijas stacija! Specifiska, mērķēta uz putnu atveseļošanu un sagatavošanu dzīvei savvaļā. Tā nav stacija, kurā uzturēt neārstējamus putnus," piebilst Uģis.

Laimes spēle
Ar mazo ērgļu privāto dzīvi Latvijas sabiedrība pirmoreiz iepazinās 2008. gadā. Uģis tolaik vēl strādāja Teičos un bija iniciators idejai par vebkameru ievietošanu plēsīgo putnu ģimenes ligzdās. "Igauņu kolēģi jau bija sākuši vebkameru projektu, un kļuva skaidrs, ka ar to var sasniegt daudz lielāku putnu vērotāju skaitu nekā ar citām metodēm. Uzrakstīju projekta pieteikumu, un jau pirmajā gadā to veiksmīgi ieviesām," stāsta Uģis. Vēlāk dažus gadus projekts turpinājies uz Uģa privātas iniciatīvas pamatiem, nu tas ieguvis jaunu spēku un rezonansi LVM ietvaros. Uģis ir šī projekta koordinators un ir gandarīts: "Latvijā tagad uzstādītas desmit vebkameras. Runājot par dabas vērošanu internetā, Eiropas mērogā pašlaik Latvija kopā ar Igauniju ir līderu pozīcijā."

Taujāts, kā mazo ērgli "pierunāt" pie savas sadzīves publiskošanas, Uģis smej, tad izklāsta – ir jāzina šo putnu ligzdošanas vietas un bioloģijas jomas aspekti. Kameras jāievieto brīdī, kamēr ziemojošās sugas pārstāvis nav ligzdā, un tās ir dažas marta pēdējās dienas. Kameras jānovieto pie ilgstoši apdzīvotām ligzdām. "Tā faktiski ir laimes spēle," atzīst Uģis. Vēl arī jāatrod kameras novietošanai piemērots koks. Vajadzīga kvalitatīva kamera, antena, saules paneļi, kas uzlādē akumulatoru, labi interneta sakari, jaudīgs serveris. Arī kompetenti kolēģi. Respektīvi, līdz brīdim, kad Uģis var kāpt kokā, jānodrošina loģistikas ķēde, kurā visiem posmiem jāstrādā precīzi un ar pilnu jaudu.