Ziedotā naudiņa sakrājusies - astoņi tūkstoši latu -, bet Zeltīte jutusies izmisusi: «Lai cik liela optimiste esmu, saprotu, ka knapi sanāk iesākums materiāliem. Bet kurš cels? No kā maksāšu cēlējiem? Nebija ne jausmas.» Noticis brīnums - vienā jaukā dienā viņai zvana un prasa, vai projekts jau esot. Zviedrijā vairs nepatīkot, braukšot celt Zeltītes māju. Zvanītājs - Juris Kolduns. Sākumā, zinot savas niecīgās iespējas, Zeltīte Kaviere lāgus pat nav atbildējusi, bet puisis zvana atkal - piektdien būšot klāt. «Tad gan teicu, ka algu samaksāt nevarēšu, ja nu vienīgi kādā cūkgabalā, oliņās, tējiņās, medus burkās.» «Mēs tev algu neprasām, braucam atstrādāt karmu,» viņai atbildēja J. Kolduns un bija klāt kopā ar otru būvētāju - Aigaru Krūskopu. Viņi abi jau kopš Jāņiem atjauno Zeltītes māju un algu neprasa. Nu jau jaunuzbūvētie Silkalni ir zem apšu lubiņu jumta.
Mājas gariņš nav zudis
Nelaimes dienā, atceras Zeltīte, ar vīru Jāni sēdējusi dzīvojamā istabā. Grasījušies vakariņot. «Elektrība raustās. Vēl tā dusmīgi paskatos uz Jāni, bet viņš neliekas ne zinis. Zvana kaimiņiene, tikko no Austrijas atbraukusi. Domāju - zvana, lai sasveicinātos. «Čau!» es tikai runāju, bet kaimiņiene klausulē uztraukti: «Pagaidi! Vai tas normāli, ka no jūsu mājas nāk dūmi?» Kādi dūmi?! Nekas vēl nav kurināts! Vēl ar viņu runājot, izeju pa durvīm, paeju kalniņā, domāju - kāds varbūt ugunskuru aizkūris. Neviena dūma nav. Pagriežos atpakaļ, lai dotos uz māju, - skatos, viss jumts liesmās! Māja deg.» Ugunsdzēsēji atbraukuši ātri, kaimiņi saskrējuši palīgā - «tajā trakajā nelaimē tas bija ļoti labi».
Tagad Zeltītes un Jāņa mājā omulīgi sprakšķ iekurtā plīts. «Kas tā par lauku māju, ja nav mūrīša? Kad te viss bija nojaukts, mūrītis un plīts palika - mājas gariņš nekur nav pazudis. Tā arī visiem stāstīju - būs māja ar plīti un mūrīti. Obligāti jābūt arī ūdens boileram augšā, lai nepaliekam bez ūdens, kad nav elektrības. Sākumā puiši par mani gan smēja - nu gan gatavojos kā uz karu. Bet tā mēs te dzīvojam - kā laukos.» Elektrība jau ievilkta - tagad «katram kontaktam savs vads». Vēl jau darba ir daudz. Zeltīte ar Jāni dzīvo pusbūvētajā pirtiņā, kur svilpojot milzu caurvējš, bet pie mājas dūšīgi ik dienu strādā Juris un Aigars. «Prognozes? Jurčik, kādas ir prognozes?» blakus telpā strādājošajam palīgam uzsauc Zeltīte. Abi secina: «Skaidrs, ka ziemā jaunajā mājā dzīvot vēl nevarēs. Visticamāk, nākamgad.»
Strādās prieka pēc
Ziedotāju bijis ļoti daudz. «Simtiem cilvēku. Summas bija dažādas. Bija kāds pilnīgi svešs cilvēks, kas piecus simtus latu ziedoja. Zinu tikai, ka viņš ir Juris Smirnovs, kurš ieskaitījis naudiņu kaut kur Aizkraukles pusē. Ir ziedoti arī simts latu, pieci lati un lats,» stāsta Zeltīte.
Atbraucis kāds vīrs, kurš bijis ar mieru skursteni saremontēt. «Uzkāpa augšā, saka - o, kāda te nauda ielikta... Bet nav! Tie materiāli ir dāvināti vai ziedoti. Tuvākajā apkārtnē katra māja ir izbraukāta. Juris un Aigars aizbrauc - kaudze nokrauta, lai ņemot, kādus materiālus vajag. Bet tas, ko vajag, pašā apakšā. Tad nu puiši visu čupu nekurnēdami pārkrauj,» darbarūķus slavē saimniece. Topošajos Silkalnos nav tādu lietu, par ko nevarētu stāstu izstāstīt. «Gribētu Latvijas lepnumā likt visu šo māju! Tie paši elektriķi - atnāca vilkt elektrību. Man jāskrien projām, taisos uz mašīnu un gribu norēķināties. Viņi neņem naudu! Saka, šodien prieka pēc strādāšot! Juris un Aigars strādā prieka pēc, cilvēki ziedo prieka pēc, elektriķi velk elektrību prieka pēc... Citiem ir laimes ligzdas, man šī būs prieka pilna māja,» lepojas Zeltīte.
Skursteņu mūrētājs gan prasījis brangu naudu. Zeltīte domājusi - kā gan maksāt viņam par divu vakaru darbu, ja Juris un Aigars vispār naudu nav ņēmuši, tiesa, sākumā abi gan teikuši, ka mūrēt viņi nemūrējot. «Nakti negulēju. No rīta puišiem saku - došu jums naudu, mūrējiet jūs. Bet viņi man atbild, ka jau izdomājuši - tomēr mēģināšot mūrēt, samaksu nevajagot. Viņi gatavi darīt visu! Tiklīdz ko pasaku, jau izdomā, kā to izdarīt. Bail pat ko teikt, jo zinu, ka piepildīsies,» smaida saimniece.
Būs jānāk iedancot
Juris un Aigars savulaik kopā būvfirmā strādājuši. Arī ārzemēs celtniecībā - viens Skotijā, Zviedrijā, otrs Vācijā, Anglijā. Juris stāsta: «Visādi gāja. Bija vilšanās. Bija pieredze. Nav ļaunuma bez labuma, un otrādi. Mēs, puiši no Latvijas, remontējām kādam latviešu uzņēmējam privātmāju. Mums nesamaksāja apsolīto naudu. Tad arī Aigars joku pateica - jābrauc uz Latviju karmu atstrādāt. Sākumā jau cerējām, ka Zviedrijā labi nopelnīsim, rēķinus varēsim samaksāt, un bijām ar mieru Zeltītei pāris mēnešu par velti strādāt. Kad atgriezāmies mājās, sapratām, ka mums tiešām Zviedrijā nopelnīto nesamaksās. Tomēr nauda jau dzīvē nav galvenais.»
Juris pēc profesijas ir galdnieks, bet Aigars par sevi teic: «Pēc iekšējās pārliecības esmu namdaris, bet vispār varu darīt dažādus darbus.» Varbūt tomēr lūkot, kur lielo naudu var nopelnīt? Ģimenes taču jāuztur.
«Lielā nauda nav svarīgākais,» uzskata Aigars un piebilst - ir jāpalīdz Zeltītei.
«Ja ne Juris un Aigars, nezinu, ko darītu. Vienkārši neredzētu iespēju māju uzbūvēt, lai arī nauda saziedota. Kurš vēl te būtu nācis par vēdera tiesu māju celt? Vēl tagad saku, ka tas ir pasaules brīnums, ka Aigars un Juris man palīdz.» Visiem labajiem ļaudīm Zeltīte jau pieteikusi: kad māja būs gatava, jānāk iedancot. «Tas Dieviņš mani tik ļoti mīļo... Uzskatu - Dieviņš jau visu redz un pilnīgi viss darītais pie cilvēka atgriežas,» nosaka Zeltīte, atkal pateicoties visiem labajiem cilvēkiem, kuri palīdzējuši.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!