Iedvesmot arī citus darīt labus darbus

Jau padsmit gadu TV3 un laikraksta Diena sadarbībā tiek apzināti cilvēki, kas par savu pašaizliedzīgo, nesavtīgo palīdzību līdzcilvēkiem pelnījuši īpašu atzinību. Var teikt, ka, rādot labos piemērus, projekts Latvijas lepnums veic arī tādu kā sabiedrības audzināšanas lomu?

Nedomāju, ka audzinošo, drīzāk – iedvesmojošu. Man gan liekas, ka statistiski grūti izvērtēt, vai un cik cilvēku līdz ar to kļuvuši labāki. Bet tas, kas mani patiešām no sirds iepriecina, – nav neviens gads tāds, kad trūktu Latvijas lepnuma stāstu, no kā izvēlēties vislabākos. Drīzāk vienmēr ir tā, ka ir ļoti grūti pieņemt lēmumu, kuri tad ir tie izceļamākie. Būtiski, ka arī pēc Latvijas lepnuma pasniegšanas stāsti par laureātiem turpina savu dzīvi, – arī vēlāk uzzinām, ko vēl labu šie cilvēki izdarījuši. Un, man liekas, tas, ka ir cilvēki, kuri var ar savu piemēru parādīt, ka var rīkoties, balstoties ne tikai uz materiāliem apsvērumiem, bet arī uz sirds aicinājumu, ļauj saglabāt cerību par labāku nākotni. Jo brīžiem, kad klausāmies visu, kas notiek sabiedrībā, un arī vaimanas, ka valdība slikta, viss slikts, priekšā bezcerība, visi brauc prom utt., tad Latvijas lepnuma stāstos redzam tādu kā otru medaļas pusi. Iedvesma un cerība ir divi vārdi, kas ļoti labi raksturo šo projektu. Tas ik gadu tiek rīkots kopš 2004. gada, mums milzīgs prieks un lepnums, ka mēs esam daļa no šīs iedvesmošanas.

Daudzkārt redzēts, ka televīzijas projekti – pat ļoti populāri – savu mūžu nodzīvo, tiek pārtraukti, to vietā nāk citi. Cik ilgu nākotni redzat Latvijas lepnumam?

Šobrīd nesaskatu, ka šis projekts būtu noguris. Nav problēmu atrast cilvēkus, par kuriem stāstīt. Domāju, ka vēl krietnu laiku šo projektu turpināsim. Ļoti ceru, ka mums būs visas iespējas to arī tālāk darīt.

Latvijas lepnuma labā iezīme, ka jau krietnu laiku pirms sumināšanas gan televīzijā, gan avīzē un interneta portālos varam iepazīt cilvēkus, kas nesavtīgi dara sabiedrībai labu. Kopīgi atgādinām arī par iepriekšējo gadu laureātiem. Tāpat par to runājam pēc balvu pasniegšanas. Tas tātad nav tā, ka tikai gada beigās atceramies par nepieciešamību pēc labestības.

Tas, ka Latvijas lepnuma ceremonija televīzijā skatāma Otro Ziemassvētku vakarā, ir tradīcija jau no pirmā gada, un mēs tikai priecājamies, ka tas tā ir. Jā, var teikt, ka Ziemassvētki savā ziņā ir tāds periods, kad visi atceras par tiem labajiem darbiem, bet tas, ko tagad var redzēt, arī lielā mērā pateicoties sociālajiem tīkliem, – ir gan ļoti pozitīvas, gan arī negatīvas lietas, ar ko cilvēki mēdz dalīties un ar ko grib sevi asociēt. Proti, ir kā divi grāvji, viens ar «ārprāts», «šausmas», «viss ir slikti», bet otrs ar labajiem stāstiem, sākot ar gatavību pirkt kādas pensionāres salasītās gailenes vai noadītās zeķes. Cilvēki meklē šos labestības stāstus arī citos periodos. Domāju, ka tā ir ļoti laba, iepriecinoša tendence. Kaut vai runājot par gatavību ziedot, ir iepriecinoši, ka aizvien biežāk redzam, ka ziedo uzņēmumi. Un, pat ja tas parasti notiek ap Ziemassvētku laiku, – labāk tad, nekā nekad.

Ziedojumu projektu ir daudz. Cilvēki tiek lūgti palīdzēt konkrētiem bērniem, tas uzrunā ļoti lielu sabiedrības daļu, un tādā brīdī var vien apbrīnot, cik labestīga ir sabiedrība, kopumā ņemot.

Jā. Protams, vienmēr varam būt vien ļoti priecīgi, ka cilvēki palīdz, atbalsta. Kaut, no otras puses vērtējot, ir slikti, ka joprojām ir tik daudz to gadījumu, kad ir jālūdz palīdzība līdzcilvēkiem tāpēc, ka viņiem nav citur, kur to rast. Un redzam, ka ir gan lielās labdarības organizācijas, gan arī mazās vietējās iniciatīvas, kur pat īsti nav organizācijas, vien domubiedru kopas, kas grib kaut ko labu izdarīt. Ne vienmēr tas var būt saistīts ar materiālo atbalstu, ir labi piemēri par to, kā cilvēki iet pansionātos neredzīgajiem lasīt grāmatas. Tā izpaužas labestība kā tāda, un tā ir milzīga vērtība sabiedrības garīgajai veselībai kopumā. Un ļoti iespējams, ka daudzu tādu pasākumu kā Latvijas lepnums kopums vienā brīdī rada to kritisko masu, pēc kā palīdzēt citiem jau kļūst no kaut kā vienreizēja par normālu parādību. Tas tiešām veido to, ko varam saukt par sabiedrības briedumu. Tā arī ir mediju spēka izmantošana sabiedrības pozitīvai ietekmēšanai. Mēs esam lieli, mums ir ietekme, un to izmantojam sabiedrībai vislabākajā veidā.

Liela nozīme tam, ka Latvijas lepnuma laureātu sumināšanas pasākumā piedalās arī ļoti daudzas sabiedrības garīgās autoritātes – valsts augstākās amatpersonas, izcilākie mākslinieki, literāti, sportisti utt.

Tā ir attieksmes izrādīšana. Ir prieks, ka šīs prominences ar prieku arī atsaucas uzaicinājumam piedalīties šajos pasākumos. Vienmēr šo pasākumu organizējam tā, ka šie līderi dažādās jomās ir tie, kas godina šos, ja tā var teikt, vienkāršos cilvēkus no tautas, kas paveikuši ko tādu, kas ne katram ir pa spēkam. Un tā jo vairāk izceļam, ka šis vienkāršo cilvēku devums ir nozīmīgs visai sabiedrībai, iedvesmo visus.

Sabiedrību iedvesmo ne tikai jaunie Latvijas lepnuma stāsti, bet arī iepriekšējo gadu veikums, kas, kā jau teicāt, turpinās arī pēc balvas pasniegšanas.

Mēs ik pa brīdim raidījuma Bez tabu ietvaros braucam viesos pie iepriekšējo gadu lepnumiem, vēstām, kā viņiem veicies tālākā dzīvē. Absolūtā pārsvarā gadījumu cilvēki turpina darīt to, ko darījuši.

Labestība ir viņu dzīves sastāvdaļa.

Tā ir viņu dzīve, tā ir attieksme pret līdzcilvēkiem, tas, kā viņi saskata, kā lietām jānotiek. Man vienmēr ir arī prieks, ka ar šiem Latvijas lepnuma laureātiem balvu pasniegšanas dienā izdodas kopā pavadīt ilgāku laiku – mēs kopīgi paēdam pusdienas, aprunājamies. Un tad gandrīz visos gadījumos viņi saka: es jau nedaru neko tādu, ko nedarītu jebkurš cits manā vietā. Un tas tikai kārtējo reizi apliecina, cik subjektīva ir realitāte, cik ļoti visu pasauli mērām pēc sevis, – mums liekas, ka arī visi pārējie pret pasauli attiecas tāpat kā mēs.

Ja tā būtu, pasaule noteikti būtu citāda...

Jā, bet gribēju teikt, ka vienmēr ar lielu prieku, pateicību uztveru iespēju būt kopā ar šiem cilvēkiem.

Vēl viena Latvijas lepnuma iezīme, ka atšķirībā no ziņām, kas parasti atspoguļo norises Rīgā, citos lielos centros, te kopīgi aptveram, apzinām, kas ir īpašas izcelšanas vērts visā Latvijā, pat vistālāk no centra esošās vietās.

Tas pat ir ļoti izteikti, ka daudzi no Latvijas lepnuma balvai apzinātajiem nav rīdzinieki. Bet šis vispusīgums attiecas arī uz to, ka pievēršam uzmanību visa gadagājuma, dažādu tautību cilvēkiem, vīriešiem, sievietēm. Tas tikai apliecina, ka mūsu spēks ir dažādībā.

Ļoti nozīmīgi ir tas, ka arī viņu apzināšanā iesaistās liela daļa sabiedrības, sūtot vēstules ar ieteikumiem.

Mazākās apdzīvotās vietās kaimiņš kaimiņu pazīst daudz labāk nekā, piemēram, Rīgā. Mēs varbūt dažkārt pat blakus dzīvoklī dzīvojošos ne visai labi zinām. Tāpēc šiem vēstuļu rakstītājiem vienmēr esam ļoti pateicīgi – atrast vārdus, lai pastāstītu labu par otra labo veikumu, arī nemaz nav tik viegli. Bieži ap Latvijas lepnuma laureātu sumināšanas laiku nākas dzirdēt arī kādu sakām: es jau arī zinu cilvēkus, kas pelnījušu atzinību, bet kaut kā neesmu saņēmies par tiem uzrakstīt. Lai gan, kā jau teicu, attīstoties sociālo tīklu kultūrai, cilvēki aizvien vairāk dalās ar pozitīviem iespaidiem, stāstiem par līdzcilvēkiem. Tas arī jaunajai paaudzei palīdz iesaistīties Latvijas lepnuma balvas pretendentu apzināšanā – vēstules var rakstīt arī elektroniski.

Tik vien tā bēda, ka šī saskarsmes sociālajos tīklos popularitāte mazina motivāciju tikties cilvēkiem citam ar citu personīgi.

Tā ir – tam ir gan pozitīvās, gan arī var būt ne tik pozitīvas puses. Cilvēciskais, personiskais kontakts tiešām mazinās. Tāpēc svarīgi tas, ka par cilvēkiem, par ko stāstām godināšanā, uzzina arī tajās vietās, kur viņi dzīvo. Tas iedvesmo arī citus darīt labos darbus. Turklāt daudzi no darbiem ir tādi, kas neizmaksā dārgi, bet dod labumu ļoti daudziem. Piemēram, stāsts par holandiešu uzņēmēju, kas kopā ar vietējām dāmām izveidoja sociālo dzīvokli, kur gados vecāki cilvēki var nomazgāties un izmazgāt drēbes, var būt par piemēru pašvaldībām. Saliekot kopā pašvaldības un privātuzņēmēju spēkus, var izmainīt sajūtu par to, ka dzīvot attiecīgajā vietā nav nemaz tik slikti. Daudzkārt ļoti daudz kas atkarīgs tieši no attieksmes un uzņēmības. Tas, ko bieži redzu sabiedrībā, – ļoti daudzi cilvēki gaida, ka viņiem visu atnesīs uz paplātes. Dažkārt pašiem iet palūgt kādu atbalstu vai uzņemties iniciatīvu kādas problēmas risināšanā nemaz nav tik sarežģīti. Ļoti bieži ir arī tā – kamēr tu nepaprasi, tikmēr neiedos.

Jo nezina, ka vajag?

Jā. Un te es runāju ne tikai par palīdzības lūgšanu, bet vispār par apstākļu maiņu, kaut kādu iespēju apgūšanu. Nākt ar savu situācijas risinājumu ir pirmais solis. Kādam var neienākt prātā, ka tā vai cita situācija var būt vienkārši risināma.

Domas par citiem ļauj paskatīties arī uz sevi. Tagad, kad nāk tumšais gadalaiks, vairs tik bieži nesanāk izbraukt atpūsties pie dabas vai kur izklaidēties, var mierīgi apsēsties un apdomāt, kas ir tie trīs vai vairāk labo darbu, ko izdarīšu, kam es palīdzēšu vai ko es iedvesmošu, kā es varu padarīt dzīvi vieglāku kādam, kam grūtāk nekā man. Kā es varu padarīt savu tuvāko apkārtni, pilsētu, valsti, pasauli labāku. Pasaule jau veidojas no katra mums atsevišķā. Ja katrs ko labu izdara, viss kopā kļūst labāk. Es ceru, ka mēs ar Latvijas lepnuma projektu katru gadu cilvēkiem nododam ziņu, ka mēs visi varam darīt labus darbus, mēs visi varam palīdzēt cits citam. Un labestības jau nevar būt par daudz.