Dienā, kad teātra telpās izskanēja pirmās runas par iespējamu došanos viesizrādēs uz Ķīnu, šķiet, lielākā daļa uz īsu brīdi pakavējās pie šīs domas, bet ātri vien aizslīdēja tālāk darbos, jo bija pārliecināti, ka tas diez vai ir iespējams. Precīzāk – nav iespējams. Tomēr, jo tuvāk nāca pavasaris, jo vairāk vārds "Ķīna" apauga ar realitāti un darbiem. Neticama iespēja mums – Latvijas Nacionālajam teātrim – būt pirmajam profesionālajam teātrim, kas pārstāvēs savu valsti tik tālu no mājām vienā no pasaules vislielākajām pilsētām.
Tā nu krāmējām somas, ņemot līdzi režisora Elmāra Seņkova izlolotās Žana Anuija Antigoni un Antona Čehova Kaiju, un garais ceļš, lai nonāktu Ķīnā, Šanhajas Teātra akadēmijas telpās, un piedalītos Modern Drama Valley festivālā, varēja sākties.
Modern Drama Valley festivāls pastāv kopš 2009. gada. To radījusi Ķīnas valdība, un tā ir Šanhajas mediju grupas un Teātra akadēmijas atbalstīta mākslas un teātra platforma. Šā gada festivālā no 26. aprīļa līdz 12. maijam tika izrādīti 19 teātra uzvedumu no 11 dažādām valstīm un reģioniem.
Mēs izrādi Antigone spēlējām 400 skatītāju zālei, bet Kaiju – tūkstoti lielai auditorijai, tādas ir akadēmijai pieejamās zāles. Latvijā abas izrādes tiek spēlētas daudz mazākos laukumos – Aktieru zālē un LMT Jaunajā zālē –, tāpēc mēģinājumu laiks bija jāvelta tam, lai tās pārvērstu par lielākas un pavisam lielas zāles izrādēm. Mūsu palīgi un draugi no Ķīnas puses bija jaunie aktieri un studenti, kas būvēja deko- rācijas, ierādīja, kur vietējā tirgū atrast elektroniskās cigaretes izrādei, un pietieka- mā daudzumā nodrošināja ar "makgaiveru komplektiem" (skatuves lentu, ar kuru visu var atrisināt) jeb palīdzēja, kā spēdami, radīt mums to, ko esam iecerējuši.
Bet viss sākas, kā jau mūsdienās pierasts, – 4. maija rītā kuplā skaitā pulcējamies Rīgas lidostā, lai sāktu savu neaizmirstamo ceļojumu uz Āziju.
No Rīgas dodamies uz Maskavu, bet tālāk uz Šanhaju – kā vēlāk uzzinājām no vietējiem, dēvētu arī par Velnu pilsētu, jo zem Šanhajas dzīvojot velni.
Vietā, kur tie var izlīst no pazemes, uzcelts Zelta templis (Jing’an Temple), kurš joprojām stāv starp milzīgajām augstceltnēm kā maza vēstures liecība un acīmredzot sargā labi, jo nevienu velnu tā arī pilsētā neizdevās sastapt.
Kopdzīve ar sev līdzīgajiem
Nu jau esam gaisā garajā lidojumā uz Šanhaju. Pulkstenis rāda 2.49. Tomēr es nevis dodos gulēt, bet atveru acis – mani pamodina troksnis, kurš pievienojas motora rūkoņai. Šī čaboņa atgādina strazdus, kuri plosās ķiršos, bet izrādās – tiek pasniegtas brokastis, un skaņu veido daudzie ļaudis, kas pako ārā ēdienu no plastmasas iepakojumiem. Mēs tiešām esam otrā pasaules malā, aiz loga aust jauna diena, un mums kā ceļotājiem laikā nakts vidū ir brokastis.
Šajā rīta troksnī pamanu, ka ar mani mēģina sazināties stjuarte, kura visnotaļ nopietni un ieinteresēti vēlas zināt, kādu sulu, limonādi vai ūdeni es šorīt dzeršu, jo kafijas nebūšot – turbulence. Es atsakos, jo manī mostas valis un mēs kopā skumji nolūkojamies meitenē – tā ir jau ceturtā papīra glāzīte, ko viņa man piedāvā lidojuma laikā, un lidmašīnā mēs te esam kādi pieci simti. Mans iekšējais valis sāk raudāt, un es nespēju viņu mierināt, jo ir pārāk vēls vai agrs un ķermenis salauzījies no garā ceļa. Protams, es saprotu sava vaļa izmisumu, jo tik atkritumu, cik šonakt ir saražots vienā lidojumā, es visas pārējās dzīves laikā esmu sašķirojusi. Noskaņojums bojājas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!