Če pēdējais maršruts

Cilvēki tiešām ir viens dīvains dzimums, man nevilšus ienāk prātā, tuvojoties vietām, kur aprāvās mūsu dienās glīti iezīmētā un pat Garmin navigatorā atrodamā Ruta del Che – Če taka, viņa pēdējā karagājiena maršruts. Kā nekā tie bija tādi paši neizglītoti bolīviešu zemnieki, kas tālajā 1967. gadā ne tikai pilnīgi un galīgi nesaprata slaveno revolucionāru, kurš ar partizānu grupiņu bija ieradies darīt laimīgus – atbilstoši savai izpratnei – arī viņus, bet beigu beigās nodeva izmocīto un novārgušo Če Gevaru ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes instruktoru balstītās Bolīvijas armijas vienību rokās.

Pat tādam par savu laimīgo zvaigzni pārliecinātam un ar visādām trakām idejām apsēstam cilvēkam kā Če vēlākā Ruta del Che – bezceļa maršruts pa gleznaini kalnainiem, taču ļoti sviedrainiem un nogurdinošiem pusdžungļiem – nudien izrādījās viena mokoša vilšanās, rūgtuma un aizvien augoša izmisuma pārpilna ceļa galapunkts. Pat pārvietošanās ar iznomāto – un pilnīgi neadekvātu summu izmaksājušo – Suzuki Jimny mikrodžipiņu pa to, ko šejienieši dēvē par ceļu, aptuveni sekojot Če maršrutam, nav nekāda izprieca – mans Bolīvijas antirekords ir 200 kilometru desmit stundās, līdz tam Ruta del Che gluži neaizvelk, bet tālu nav. Kalnu serpentīns ar stāvu nogāzi te vienā, te otrā pusē, dubļi, bedres, nogruvumi, šķērsojamas tērces, pa kādam nogāztam kokam – un tādā garā desmiti un desmiti kilometru.

 Pašam Če te gāja vēl daudz sliktāk, kaut uz Bolīviju viņš bija devies, no jauna uzbangojušu revolucionāro cerību vadīts. Viņam bija veicies līdz pat revolūcijas uzvarai Kubā, bet pēc tam viss nenovēršami gāja aizvien pamatīgākā grīstē. Kamēr kompanjons Fidels Kastro būvēja savu jauno puskomunistisko valsti, Če palika tāds pats revolucionāri romantiski noskaņots pusplānprātiņš. Bolīvija saskaņā ar Če Gevaras plānu bija tā pasaules daļa, kur vajadzēja sākties jaunas revolūcijas ugunsgrēkam, kas pārņemtu visu Dienvidameriku. Taču, runājot bez aplinkiem, izvēlēties nākamajai revolūcijai Bolīviju un vēl konkrēto šīs valsts rajonu – tas tiešām bija pilnīgs un absolūts idiotisms. Gandrīz vai rūpīgi izplānota pašnāvība. Bolīviešu zemnieki nemaz nejutās tik apspiesti, kā tam vajadzēja būt saskaņā ar Če Gevaras priekšstatiem. Padsmit gadu iepriekš šeit bija veikta pamatīga zemes reforma, kā rezultātā radās patiešām apjomīgs zemes īpašnieku – parasto zemnieku – slānis. Nejaukā valsts vara bija garantējusi viņiem tiesības uz zemi, un tas arī bija viss, kas viņus interesēja. To, starp citu, jau iepriekš varēja pamanīt arī pats Gevara – viņš te bija braukājis ar savu leģendāro motociklu. Bet nepamanīja.

Vietējiem indiāņiem vispār nepatika svešinieki, un te pēkšņi parādījās kaut kāda svešo, nosacīti balto, grupiņa, kas aicināja viņus gāzt valdību, kura indiāņiem bija iedevusi zemi, skolas un vēl šo to neapšaubāmi labu. Skaidrs, ka nekas labs tādiem nevarēja sanākt.

Če, domājot par kontaktiem ar vietējiem, gan bija saviem partizāniem licis iemācīties nedaudz kečvu valodas, taču nebija noskaidrojis, ka konkrētajā Bolīvijas reģionā indiāņi runā pilnīgi citā – gvaranu – valodā. Kāds tur brīnums, ka Če Gevara ar saviem piecdesmit vīriem sākumā svinēja mazas uzvariņas, taču drīz vien izrādījās, ka bolīviešu armijas specvienības nav gluži ar pliku roku ņemamas, zemnieki nekādu atbalstu nesniedz, bet vietējie komunisti ir – citēsim precīzi – "neuzticami un stulbi".

Liktenīgais vīģes koks