Kalni tēva dzimtenē

Arcahas Republika, kā to dēvē armēņi, jeb Kalnu Karabaha, kā to pazīst pārējā pasaule, ir mana tēva dzimtene, un, lai gan viņš Latvijā dzīvo jau vairāk nekā 30 gadu, Karabaha viņam vienmēr būs sirdij tuva.

Stāsti par tēva skolas laiku blēņām un baismām naktīm augstu kalnos, pieskatot mājlopus meža biezoknī, kur jāuzmanās no čūskām, lāčiem un vilkiem, man un brāļiem bērnībā bija vakara pasaku vietā. Šovasar, kad kopā ar vecākiem devos uz vecmammas Eleonoras piemiņas dienu, man beidzot izdevās sazīmēt vietas, kuras gadu gaitā savā iztēlē biju izstaigājusi tūkstošiem reižu, un iepazīt zemi, kur paaudžu paaudzēs dzīvojuši mani senči.

Sešas stundas taksometrā

Komerciālie lidojumi starp Armēniju un Karabahu drošības apsvērumu dēļ netiek nodrošināti, tāpēc jāmeklē citi pārvietošanās līdzekļi – autobuss vai taksometrs. Šoferi, kurš aptuveni par 70 eiro ir gatavs mūs aizvest līdz Karabahai, dažu minūšu laikā atrodam turpat, Republikas laukumā, kur spieto neskaitāmi viņa kolēģi. Radi mūs iepriekš brīdina, ka Karabahā produkti ir krietni dārgāki nekā Erevānā, jo tirgotāji tos pārsvarā ved no Armēnijas, tāpēc cenā tiek ierēķināti ceļa izdevumi. Liekot brīdinājumu aiz auss, nopērkam visu nepieciešamo diennakts lielveikalā, un, kad mūsu deviņdesmito gadu tumšzilais mersedess jau ir tik pilns, ka pakausi varu atspiest pret svaigi ceptiem armēņu maizes klaipiem, kas daļēji aizsedz auto aizmugurējo stiklu, varam atvadīties no Erevānas.

Aptuveni sešu stundu ilgo ceļu par vienmuļu nenosauksi. Gar auto logu pazib gan kalni, gan plašas āres, velc tik kameru laukā un to visu mēģini iemūžināt. Tā, lūk, top ceļojuma video, kas parasti vienaldzīgi nogrimst dziļi, dziļi datora dzīlēs. Kad braucam gar Armēnijas lielāko ezeru Sevanu, kas izskatās tik bezgalīgs un mistisks, uzreiz var saprast, kāpēc to sauc par valsts lepnumu. Taksists tajā pašā laikā rūpējas par savdabīgu atrakciju – pamēģiniet izskaitīt, cik reižu, neievērojot satiksmes noteikumus, izdosies neavarēt. Vienīgais, ko mēs skaitām, ir naudassodi, ko par šādu braukšanu nāktos maksāt Eiropā.

Par Armēnijas un Karabahas robežas sasniegšanu liecina vien ceļmalā izvietotais nelielais robežsargu postenis, kuram blakus var gan uzpildīt automašīnā gāzi, gan iegādāties uzkodas. Robežu šķērsot var visai brīvi, apkārt nav nekādu nožogojumu, barjeru, transportlīdzekļi netiek pārbaudīti, vadītāji godprātīgi aptur savus spēkratus un dodas uzrādīt dokumentus. Kamēr mēs meklējam pases, pārbaudi dažu minūšu laikā paspēj iziet vairāki motociklisti, kas savu braucienu pa kalnaino reģionu iemūžina ar videokamerām, kas piestiprinātas pie ķiverēm. Savukārt mūs robežsargs informē – lai ceļotu pa Karabahu, nepieciešamas vīzas, kuras varam atpakaļceļā iegādāties Karabahas galvaspilsētā Stepanakertā esošajā Ārlietu ministrijā. Vienam cilvēkam vīza izmaksā 3000 Armēnijas dramu, kas ir aptuveni seši eiro.

Zem zalvēm vectēva mājā

Līdz Karabahai kalnus vērojām tikai pa gabalu, bet tagad līkumainie ceļi ved pa klintīm un kalniem. Braucot arvien dziļāk Karabahā, skatam paveras iespaidīgas ainavas. Brīžiem gribas novērsties, lai nebūtu jāredz, cik tuvu nogāzes malai atrodamies. Gadsimtu gaitā straujās kalnu upes izveidojušas gleznainas ielejas. Arī tagad mūsu kompanjone ir strauja upe, kas tek tieši blakus ceļam. Pavisam noteikti nebiju gaidījusi, ka asfalta segums te būs tik izcilā stāvoklī – teju nevienas grambas. Ciematos gan ceļi izskatās krietni bēdīgāk, jo pēc kara to atjaunošanai neviens nav pieķēries.

Martakertas apgabala ciematā atrodas mana vectēva Babkena celtā māja, kas kara laikā tika nodedzināta. Ēka joprojām nav atguvusi savu agrāko izskatu, bet vectēvs jau gadu ārstējas Krievijā, nepacietīgi gaidīdams dienu, kad varēs atkal staigāt pa saviem kalniem.

Īsi pēc mūsu ierašanās vectēva mājā no netālu esošajiem namiem sapulcējas radinieki – tantes, onkuļi, brālēni, māsīcas, no kuriem lielāko daļu satieku pirmoreiz dzīvē. Mūs uzņem atplestām rokām. Skumji kļūst, iedomājoties, ka vēl pirms mirkļa, paejot garām šiem cilvēkiem, nemaz nenojaustu, ka mūs vieno radniecīgas saites.

Armēņu valodu zinu tik daudz, lai nenomirtu badā, – protu paprasīt maizi un ūdeni, kā arī dažas pieklājības frāzes, tāpēc mans glābšanas riņķis pārsvarā ir angļu vai krievu valoda. Tā, burtiski meklējot kopīgu valodu un tiesājot gardu šašliku, pirmais vakars aizrit nemanot.

Neilgi pirms pusnakts, kad radi jau aizgājuši, arī mēs dodamies pie miera. Tikko kā paspēju nolikt galvu uz spilvena, liekas, ka izdzirdu šāvienus. Nevēlos ticēt savām ausīm, aizveru acis un mēģinu iemigt. Pēc dažām minūtēm ložu šķindoņa atkal atsākas un kļūst arvien izteiksmīgāka. Pielecu kājās un dodos pie vecākiem, kuri apgalvo, ka neko nav saklausījuši. Lai pierādītu, ka dzirdēto neesmu izfantazējusi, ar tēvu izejam uz balkona, bet, kā par spīti, tajā brīdī klusums mijas vienīgi ar sienāžu sisināšanu. Ieejam atpakaļ mājā. Manī jaucas dīvaina vilšanās sajūta ar prieku, ka man tomēr nav bijusi taisnība. Taču, kad atkal iekārtojos zem segas un laižos miegā, pēkšņi šāvieni izskan tik skaļi, ka satrūkstos ne vien es, bet nu jau arī pārējie. Liekas, ka lodes svilpo gar mājas sienām.