Nebūtu durvju zvanu un policijas

Kad kļūstam dzīviem iespaidiem apdalīti, vairāk nekā divsimt piecdesmit kilometru ceļš no Rīgas līdz Viļakai ir īsta veldze jutekļiem. Pavasaris. Modusies daba un krāsas. Mazāk mašīnu. Spilgta, uzmundrinoša saule. Zosis un gulbji peld pat pļavu lāmās. Daba sulo. Melni aparta zeme rakstu rakstiem mijas ar sprigani, pat neganti zaļo. Velēnas baznīca pirms Gulbenes iesāk majestātisko katedrāļu rindu. Aiz Balviem tikai neliels gabaliņš bedraina asfalta, citādi segums ideāls. Ainava ļauj domām ieskrieties, klusums vedina dziedāt… Ai, kas tas atkal par nevilšo meldiņu? Un kāpēc es braucu tieši pie čigāniem?


Esmu brīvā meža meita

Mana bērnības mīļākā dziesma, ko māte vienmēr dziedāja mežā, bija par čigānzēnu, kurš lepnā kulbā brauc no tirgus, un meiteni basām kājām, kuru viņš aicina ratos, piesolīdams gan vecmammas krelles, gan vectēva pīpi, bet viņa ir lepna un nekāpj – brīvā meža meita, kurai pat vārdu ir daudz. Padodas viņa tikai tad, kad puisis sola "brauksim mēs pie baznīckunga, riņķus mainīsim, tev būs zelta, man sudraba, kopā dzīvosim"… Ziņģe par Čiepiņu, meža meitu, visu dzīvi nākusi man līdzi, dziedāta vienatnē un radu pulkā. Neatceros, vai krusttēvs pievienojās, bet līdzi dzīvoja noteikti. Viņš, Miķelis, bija ar krievisku uzvārdu, bet tik mazs, melnīgsnējs un lustīgs, ka visi viņu turēja tikai par čigānu – skaļu balsi, gatavs ar visiem draudzēties, visus sapurināt priekam. Ar izglītību viņam bija pašvaki, ne karjera, ne politika, ne naudas daudzums viņu neinteresēja. Nevienā darbā viņš ilgi neturējās, tomēr visi viņu dīvainā kārtā mīlēja. Arī mira viņš tikpat vienkārši, kā dzīvoja, – apsēdās savā apsarga krēslā mazpilsētas spēļu zālē un iesnaudās pavisam.

Kad biju grūtniece trakajos deviņdesmitajos, caur parku gāju uz studijām. Ziema, auksts, bet es priecīga, makā liela nauda, jo biju melnajā tirgū iztirgojusi tēva medīto lapsu ādas. Mani uzrunāja skaista čigāniete ar mazu meitiņu, prasīja tikai latiņu bērna pusdienām, bet es atdevu visu. Sievietes acis šaudījās ap manu lielo vēderu, un es paklausīgi ļāvos hipnozei. Līdz akadēmijai aizgāju kā apmāta un skaļi raudāt sāku tikai tur. Vēlāk, kad dēli auga, blakus bija bagāto čigānu māja, kuras dēlēni nāca pie maniem spēlēties. "Mainīsimies ar mantiņām," viņi teica, un es smiedamās ļāvu… Vēlāk ilgi dejoju čigānu dejas un, brunčus vicinot, ļāvos romantiskai stīgai. Jā, tvēru atbalsis no pasaules, kuras vairs nav.

Zirgi, ratu kulbas, ugunskuri, garie mati un brunči sievām, ādas zābaki un koši krekli vīriem, brīvība un ceļavējš, kuram sekot uzreiz, bez pārdomām, ceļš zem kājām un apvārsnis kā gala mērķis – tā visa šodien tīrā veidā vairs nav. Čigāni pārdēvēti par romiem, nokrustīti par "mazākuma tautību" un dažādos veidos tiek pētīti, stutēti un integrēti, kļūst par ciparotām vienībām Eiropas projektos, kamēr cilvēciskajā saskarsmē līdz ar kopīgo temperamentu katrs rāda savu raksturu. Individuālos plusus un mīnusus piedēvēt visiem nav īsti prātīgi, tāpēc es braucu ciemoties te pie viena, te otra un kopīgajā bildē arvien pastiprinu spēcīgās dzīves ziņas un iedzimtās dievticības triepienus. Romi paļaujas uz Dievu, likteni un pašu tautas goda kodeksu, dzirkstele viņu acīs saglabājas visos laikos. Ko šajā kopainā rādīs Viļakas romi, redzēšu jau pēc pagrieziena…


Starp diviem spoguļiem

Pirmais izziņas avots, iebraucot skaistajā, triju dažādu konfesiju baznīcu vainagotajā Viļakā, man ir skola. Tieši pateicoties Sarmītei Šaicānei, kas kādā romu problemātikai veltītā pasākumā uzbūra Latgales čigānu pozitīvo ainu, esmu šeit. Viņa ir Viļakas ģimnāzijas direktore un pašvaldības pārstāve, bet to uzzinu tikai vēlāk. Pasākumā pie kafijas tases viņa dalījās ar saviem emocionāli vizuālajiem iespaidiem, kas spilgti palika arī manā atmiņā – kā pašas redzēti.