Kā nejauši aizbraukt uz Malaiziju? Izrādās, gadās arī tā! Viss sākās ar kādu internetā redzētu video, kurā strādnieki audzētavā novāc pitaijas, – nofilmētais process izskatījās ļoti interesants, lai gan līdz šim man pat prātā nebija ienācis meklēt, kā tad aug šie eksotiskie augļi. Nolēmu, ka nākamajā tālo valstu ceļojumā kaut ko tādu noteikti gribu redzēt klātienē. Tūrisms saistībā ar dažādām lauksaimniecības aktivitātēm nav nekāds jaunums, taču par to bieži piemirstas, plānojot ceļojumus, – ir viegli ieslīgt ērti atrodamu un labi zināmu apskates objektu gūstā. Taču šoreiz biju nolēmusi, ka augļiem būs būt!
Aptuveni mēnesi pirms plānotā brauciena uz Singapūru sāku meklēt, kādas ir iespējas apskatīt eksotisku augļu plantācijas šajā salu valstī. Radās doma: kā būtu ar duriāna pagaršošanu? Līdz šim to nebija sanācis nobaudīt, taču daudz par to bija dzirdēts. Dažviet saukts pat par augļu karali, duriāns mūsu platuma grādos vairāk tomēr zināms kā "tas šausmīgi smirdīgais auglis", kuru nav atļauts ienest viesnīcās, un Āzijas valstīs metro stacijās pat ar aizlieguma zīmēm atgādināts par tā pārvadāšanas aizliegumu. Kad nesen tika izziņoti jaunie noteikumi par dažādu pārtikas preču ievešanu Latvijā un duriāns Rīgas lidostas informatīvajos materiālos tika minēts kā atļautais auglis, sociālo tīklu lietotāju vidū bija lieli smiekli: kāds tiešām tos pārvadā lidmašīnā pats?! Pasaules aviācijā ir vairāki gadījumi, kad duriānu dēļ lidmašīnas ir veikušas ārkārtas nosēšanos, jo spēcīgās smakas dēļ apkalpe bijusi spiesta izmantot skābekļa maskas, kaut arī augļi tikuši pārvadāti kravas nodalījumā.
Līdz šim biju ēdusi tikai kaltētus duriānus un duriānu konfektes, bet nekad ne svaigu augli. "Ož kā elle, garšo kā paradīze" ir viens no raksturojumiem, ko tam var veltīt, un vienaldzīgo te nav, internetā atrodami neskaitāmi video, kuros cilvēki pirmo reizi pagaršo duriānu, un reakcijas ir visdažādākās – līdz pat vemšanai! Taču Āzijā tiek rīkoti pat duriānu festivāli, kuros dienā tiek pārdotas vairākas tonnas augļu, un cilvēki ir ar mieru tērēt lielas naudas summas to iegādei. Dārgākais pārdotais duriāns Taizemē tika izsolīts par 50 tūkstošiem dolāru!
Latvijā duriāni nopērkami nav, lai gan paziņas ir stāstījuši, ka savulaik kādā ekskluzīvā pārtikas veikalā esot tādu pasūtījuši. Krava pienākusi nedēļas nogalē, un noliktavas pārvaldnieks esot zvanījis, lai ātrāk paņemot pasūtījumu, jo smirdot visa noliktava...
Duriānu piedzīvojums
Meklējot informāciju par duriāniem Singapūrā, uzdūros kādai mājaslapai – All About Durians (Viss par duriāniem) –, kur kāda singapūriešu ģimene, Jāns un Kū kundze, audzē duriānus un piegādā šos augļus cilvēkiem uz mājām. Un viņi organizē arī ekskursijas – tieši tas, kas mums nepieciešams!
Uz pirmo e-pastu par iespējām un paredzētajām izmaksām viņi man atbild īsi – kad būšu Singapūrā, lai uzrakstu ziņu WhatsApp. Esot uz vietas, tā arī daru – atkārtoju jautājumu par izmaksām un iespēju apskatīties augli tā dabīgajā vidē. Mūs informē, ka brīvdienās uz plantāciju nevar tikt, viņi tad turp nebrauks, varētu ceturtdien, taču tad pašiem jāatrod transports. Par cenu joprojām ne vārda.
Transports mūs īsti neuztrauc, ir iespēja paņemt taksometru, taču noteiktā diena mums galīgi neder – tad jau braucam mājās. Vēl Kū kundze tā, starp citu, piebilst: "Mūsu ferma ir Malaizijā, Džohoras štatā, stundas braucienā no Singapūras." Vēlāk mūsu draugs, Austrālijā dzīvojošais singapūrietis Raiens, par to smejas skaļi balsī – tikai ārzemniekiem var ienākt prātā, ka kāds duriānus audzētu Singapūrā uz vietas. Singapūra ir pārāk maza, un zeme tam te ir pārāk dārga. Salīdzinājumam: tas būtu tāpat, kā sākt audzēt kartupeļus Ņujorkas Taimskvērā!
Taču šajā gadījumā tas, ka saimniecība ir Malaizijā, ir problēma, jo tas nozīmē: ar parastu Singapūras pilsētas taksometru mēs līdz Džohoras štata nomalei netiksim. Neko darīt, rakstu atpakaļ Kū kundzei, ka tad laikam šoreiz nekā – varbūt kādā citā reizē. Taču tad mums uzsmaida veiksme – viņa atbild, ka Jāns samainīs savu grafiku darbā un pirmdien pats mūs aizvedīs uz plantāciju! Esam ārkārtīgi priecīgi, un atkal jautāju: cik tāds prieks mums izmaksās? "Neko neizmaksās, mēs no jums naudu neņemsim, atbrauksim jums pakaļ uz viesnīcu pulksten septiņos!"
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 3. - 9.jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!