Vai skaistule pārtapusi briesmonē?

Iepriekšējo reizi Parīzē viesojos 2008. gadā – pirms Charlie Hebdo slaktiņa, pirms 2015. gada novembra teroraktiem, pirms Tuvo Austrumu bēgļu masveida plūsmām, pirms pašlaik notiekošajiem dzelteno vestu grautiņiem. Kāda šodien ir Parīze – viena no Rietumu kultūras atslēgas metropolēm? Kultūras, par kuru daudzi teic, ka pašlaik piedzīvojam tās bojāeju…
 

Vide, kur domā par cilvēku

Protams, ceļojuma mērķis bija krietni vien prozaiskāks par subjektīvu atbilžu meklēšanu uz šādiem sarežģītiem eksistenciāliem jautājumiem – gluži vienkārši labāk, pamatīgāk iepazīt un vizuāli dokumentēt vienu no bagātīgākajām pilsētvidēm pasaulē. Taču, to darot, nevar (un nevajag) izbēgt no vērojumiem, kas apstiprina vai apgāž pārsvarā mediju iespaidā apziņā izveidojušos priekšstatus.

Jāatzīst, arī es, kāpjot lidmašīnā, mazliet bažījos, kas Parīzē sagaidīs un cik droši tajā šobrīd ir atrasties. Vai tiešām tā ir kā atvērta frontes līnija Semjuela Hantingtona 90. gadu sākumā paredzētajā "civilizāciju sadursmē" un Parīzē uzglūn neskaitāmi potenciālie islāma teroristi, kas perina plānus noslaktēt iespējami vairāk "neticīgo atkritēju"? Vai varbūt "izkurtējusī un vārgā" Rietumu kultūra jau ļogās Mišela Velbeka iztēlotā islāma demokrātiskā apvērsuma priekšā? Bet ja nu pilsētā sastopami klaiņojošu neseno bēgļu bari, tendēti uz noziedzīgu uzvedību? Galu galā, vai tiešām "dzeltenās vestes" sējušas visaptverošu haosu, visapkārt deg automašīnas, lido akmeņi, spindz gumijas lodes un ļaudis no kājām gāž policijas ūdensmetēju strūklas?

Parīze, protams, ir ļoti multikulturāla pilsēta. Zemākas kvalifikācijas apkalpojošās profesijās gandrīz neiespējami ieraudzīt kādu "tipiski francūziska" izskata darbinieku, un piepilsētas daudzdzīvokļu mikrorajonos iedzīvotāju sastāvā vērojams liels pirmās, otrās vai nez kurās paaudzes imigrantu īpatsvars. Ar to var saskarties jau ceļā no Šarla de Golla lidostas uz Parīzes centru – ja vien izvēlas braukt nevis ar ērto un ātro RER vilcienu, bet gan 351. (vai 350.) autobusu, kas savā pusotru stundu ilgajā ceļā caur priekšpilsētām, piestājot neskaitāmās pieturās, atklāj daudz vairāk no "nezināmās Parīzes" nekā visai bezpersoniskais vilciena maršruts.

Pirmā autobusa vadītājs ir tumšādainais ar tipisku rastafarieša dredu frizūru, kurš, šķiet, kuru katru mirkli izvilks un pilnā skaļumā ieslēgs milzu magnetofonu ar Boba Mārlija kaseti. Savukārt otrā autobusa (tos mainīt nākas lidostas stacijā) šoferis ir apveltīts arābiskiem sejas vaibstiem.

Autobuss izlīkumo cauri gan privātmāju ciemata tipa pilsētiņai (tā gan ir krietni citāda nekā Pierīgas pļavās juceklīgi izkaisīto māju puduri – daudz urbānāka un blīvāk apbūvēta, ar pilnvērtīgu infrastruktūru), gan jau lielākam dzīvojamam rajonam, kurā vērojami visdažādāko etnosu ļaudis, bet centrālajā laukumā uz nebēdu norit tirgošanās ar apģērbiem. Kopējais skats tur atgādina humpalu tirdziņus deviņdesmito gadu Latvijā (stendu prastums, cilvēku burzma). Taču pat šie Parīzes nabadzīgākie rajoni pilsētvides iekārtojuma ziņā ir pārāki par vislepnākajām Rīgas apkaimēm – lai arī vide ir vietām mazliet netīra un nereti arī grafiti ķēpājumu (tieši ķēpājumu, nevis kvalitatīvu zīmējumu) apcūkota, teju ikvienā vietā ir rūpīgi padomāts par kvalitatīvu pilsētas dzīves telpu – gājēju drošības saliņām, skaistiem apstādījumiem (kas mūžzaļi un vietām pat zied arī janvārī), soliņiem, atpūtas vietām, bērnu rotaļlaukumiem, ērtām autostāvvietām...

Kopējā Parīzes urbānā zona ir milzīga – jau atpakaļceļā, lidmašīnai tumsā paceļoties no Šarla de Golla lidostas skrejceļa, redzams, ka pilsētas oranžo gaismu jūra aizpilda panorāmu līdz pat horizontam. Teritoriālā ziņā Parīze ir netipiska pilsēta – tā nez kāpēc izvēlējusies palikt administratīvi sadrumstalota. Par "oficiālo" Parīzi tiek uzskatīta tikai centrālā, vēsturiskā daļa, kura sniedzas apmēram vienpadsmit kilometru rietumu–austrumu un deviņus kilometrus ziemeļu–dienvidu virzienā un kurā dzīvo mazliet vairāk cilvēku nekā Latvijā – virs diviem miljoniem. Savukārt visa pārējā nepārtraukti apbūvētā teritorija, kurā mīt vēl ap astoņiem miljoniem iedzīvotāju, oficiāli neskaitās Parīzes sastāvdaļa – pat ne tās centrālais biznesa rajons La Defense, kas nu jau izaudzis par, šķiet, Eiropā lielāko vienuviet koncentrēto debesskrāpju klasteri, pārspējot pat Frankfurtes un Londonas analogus.

Parīzes arhitektūras mugurkauls neapšaubāmi ir no XIX gadsimta vidus būvētie Hausmann arhitektūras dzīvojamo ēku masīvi. Staigājot pa šiem šķietami nebeidzamajiem kvartāliem, kas ar savu arhitektonisko un brīžiem arī monotono eleganci ir spējīgi gan fascinēt, gan garlaikot (atkarībā no vērotāja noskaņojuma), un atsevišķās vietās ieraugot atlikušās viduslaiku Parīzes ēkas, nākas prātot – kā būtu, ja Napoleons III būtu devis savam pilsētplānotājam baronam Žoržam Ežēnam Osmanam uzdevumu jaunos bulvārus uzbūvēt, nevis nojaucot visu "veco", bet gan to darīt jaunās teritorijās? Tad Parīzes vēsturiskās arhitektūras mantojums būtu vēl daudzveidīgāks – līdztekus jaunajiem kvartāliem būtu saglabāta arī viena no vērienīgākajām Eiropas viduslaiku vecpilsētām. Taču laikam jau visu nevar gribēt. Šodien varētu uznākt kārdinājums nosodīt Napoleonu III un Osmanu par vēsturiskās Parīzes iznīcināšanu, taču XIX gadsimta vidū tas šķita labākais risinājums, jo "vecajā Parīzē" valdīja pārapdzīvotība, šaurība, netīrība un slimības, bet par tādu jēdzienu kā "vēsturiskā mantojuma saglabāšana" neviens vēl nebija domājis.