Ziedoņa un Jēzus trieciendeva Rietumukrainā

Četrsimt kilometru garajā ceļā pāri Karpatu kalniem esmu devusies ar vilcienu no Ļvovas. Vagonā esmu ietuntulējusies tik agrā rīta stundā un aukstumā, ka pavadoņa veikli saklātajā guļvietā aizmiegu uzreiz. Kad pusceļā atveru acis, aiz loga ir apsnigušas siena kaudzes, mazas guļbūvju mājiņas kūpošiem skursteņiem, baltām sniega cepurēm klātas kalnu virsotnes un gaisā sabiezējis dzestrums, kas dvašo no zirdziņu nāsīm un stindzina agro malkas nesēju kokainās kustības. Krāšņajās gleznās par gucuļu sadzīvi šīs ainiņas izskatītos krietni jestrāk, paspēju nodomāt, veroties dzestrajā skatā, un atkal laižos sildošā snaudā.

Miega laikā sliežu dunā saltums aiziet savu gaitu – pusstundu pirms galapunkta atmostos pavisam citā ainavā. Nu ir sācies šķietami nebeidzams līdzenums, kam cauri jau spraucas spirgts zaļums, bet saule lej kā no pārpilnības raga. Kā teju visur pasaulē, arī te dzelzceļa malas ir piedrazotas un iezīmētas neglītām priekšpilsētas celtnēm, taču tam nav nekādas nozīmes – visu pārmāc tikko izplaukušo ziedlapu skurbais, dzīvi apliecinošais neprāts. Ir tikai 3. aprīlis, bet te, Rietumu Ukrainas galējā punktā, auglīgās Ungārijas tuvumā, pavasaris ir izsprādzis ar uzvarošu šalti.

Padomju blokmājas sakurās

Lai arī pilsētai ir vairāk nekā tūkstoš gadu un daudzus gadsimtus piederību Ungārijai tā ir apliecinājusi ar nosaukumu Ungvāra, stacija vispirms ieved Padomju Savienībā. Sociālistiskais stāžs gan te ir samērā neilgs – kopš 1944. gada, kad Sarkanā armija ieņēma toreizējo Čehoslovākiju un atdalīja no tās Karpatu Krievzemi, pārvēršot to par Aizkarpatu apgabalu Padomju Ukrainas sastāvā.

Arī man Užhoroda ir padomju jaunības atmiņās, kad vidusskolas pirmajā klasē "mācību ražošanas kombinātā» reizi nedēļā apguvu telefonistes profesiju. Kā visai runīga un apsviedīga, tiku pie sarunu pieteikumu reģistrēšanas. Blankas bija dažādas: parastās, steidzamās, valdības… Pēdējām pāri bija sarkana svītra un uzraksts "sročno" (steidzami). Sarunas tika pieņemtas uz noteiktu laiku – pēc dienas, divām, pat nedēļas. Paredzēt vajadzēja arī sarunas ilgumu. Pēc noteiktajām trim, piecām vai vairāk minūtēm telefonistes vienotājas iejaucās sarunā ar nežēlīgo "otkļučajem" (atslēdzam). Mans uzdevums bija reģistrēt sarunu pieteikumus. Kad limits ar lapiņām sakrājās, jaunas vairs pieņemt nedrīkstēja. Nācās atteikt, solīt, mierināt, paralēli nevilšus apgūstot PSRS ģeogrāfiju. Nosaukumi no plašās impērijas birtin bira, bet Užhoroda man iespiedās atmiņā īpaši – zvanītāju bija daudz un ļoti uzstājīgi. Iespējams, 1986. gadā robeža ar Ungāriju nozīmēja daudz vairāk – ārzemju tuvumu un importa mantas! 

Šobrīd viss ir citādi. Sev vajadzīgo žurnālistu sazvanu turpat no vagona bez nevienas pieteikuma blankas un gaidīšanas. Tas ir jauns romu puisis, kas Aizkarpatu televīzijā veido iknedēļas raidījumus par savu tautiešu dzīvi. Viņš ir no augstākās kastas, mierīgs, kopts un patīkams. Arī man neko ekstrēmu nevajag, tikai atrast noīrēto dzīvokli, sazvanīt saimnieci, sagaidīt atslēgas un, ja paveiksies, redzēt kaut ko skaistu no romu kultūras. Man taču vēl no Latvijas ir iedots Užhorodas čigānu barona telefons…

Šajā rajonā ielas ir platas. Visām pa vidu vai malās ir ziedošu koku rindas. Ziedi izplaukuši pirmo dienu, apstiprina draudzīgais puisis un izmaksā gardu kafiju japāņu restorānā. Sēžam uz ielas, saule glāsta, visapkārt smaržo ābeles, ķirši, sakuras – jā, tieši šis eksotiskais koks izrādās Užhorodas vizītkarte! Pavasaros te sākoties sakuru trakums, kad cilvēki pat no Kijevas brauc skatīties balto ķiršu eksotisko ziedēšanu. Sakurām padodas arī padomju blokmāju skarbie vaibsti, ziedēšana samierina visu un visus. Lielo bulvāru krustpunktā cēli slejas jauno laiku simbols – milzīga pareizticīgo katedrāle zelta kupoliem –, bet pretī bijušais universālveikals nodedzināts deviņdesmito gadu bandītu ķīviņos. Tagad esot miers, visas ietekmes sadalītas.

O, no blakus zeltlietu veikala iznāk tik sapucējusies pārdevēja, ka apbrīnā varētu noelsties pat profesionālas tērpu demonstrētājas, bet nesagatavotiem vīriešiem būtu jākrīt ar sirdstrieku. "Užhoroda vienmēr bijusi slavena ar savām skaistulēm," apstiprina žurnālists, uz kuru satriecošā blondīne atstājusi tikai statistisku iespaidu. Nākamais pārsteigums ir indusu un melnādainie jaunieši, kas bariņiem vien aizsteidz garām. Izrādās, karš ar Krieviju reģiona attīstībai ir nācis par labu, jo Doņeckā bijis daudz ārzemju studentu, kuru izglītošanu nu veikli pārņēmusi Aizkarpatu universitāte. Citādi jau tautību nemaz neesot tik daudz: gandrīz astoņdesmit procenti ukraiņu, nedaudz krievu, ungāru un, protams, romi, kuru patieso skaitu neviens neņemas nosaukt.

Tautas skaitīšana Ukrainā liecina par nepilniem piecdesmit tūkstošiem romu, savukārt sabiedriskās organizācijas apgalvo, ka īstenais skaitlis svārstās no 150 līdz 400 tūkstošiem romu, no kuriem liela daļa dzīvo tieši Aizkarpatos. Viņi šeit pieder pie daudzām un dažādām savas tautības apakšgrupām: servi, vlahi, kelderari, lovari, sinti, ursari, kā arī Kišiņevas, krievu, slovāku un ungāru čigāni… Tikpat dažāds ir viņu sociālais un materiālais stāvoklis, taču lielākā daļa ķepurojas lejasgalā, nevis gozējas lielu namu un krāšņu paklāju omulībā. Ja skatās tīmeklī un ziņu sižetos, uzkrītoši dominē bēdu leja: sociālais skarbums un izgāztuvju romantika, problēma problēmas galā. Grausti, nabadzība, agresija – vai man to vajag? Sakuras vedina domāt par skaisto…

"Nē, šis barons ir cienījams tikai vārda pēc, ietekmes viņam vairs nekādas. Jums labāk deputātu vajag, mēs esam vienīgie Ukrainā, kur čigāns ne tikai ir ievēlēts domē, bet arī vada sociālo departamentu, – jums vajag Miroslavu!" Kamēr jauka un krieviski labi runājoša apteksne mani ielaiž dzīvoklī, deputāts ir žurnālistam atsaucies un gatavs mani pieņemt. Kur? "Ejiet tik uz vecpilsētas pusi un prasiet sociālo centru – jebkurš parādīs!"