Vulkāna izvirdums Geldingadaluras ielejā Islandes dienvidrietumos notika 19. martā pulksten 20.45 pēc vietējā laika. To vakaru atceros ļoti spilgti, jo biju nolēmusi satikties ar pāris draugiem vietējā Reikjavikas kinoteātrī Bio Paradis un iedzert alu, kamēr tas vēl ir iespējams un atļauts, jo tieši tobrīd Islandē atkal bija atgriezies Covid-19. Tiesa, ierobežojumi te nekad nav bijuši tik stingri kā citviet pasaulē, tai skaitā Latvijā, un šeit lielākoties esam varējuši dzīvot diezgan brīvi – veikali un kafejnīcas darbojās gandrīz, kā ierasts, arī mākslas galerijas un skolas strādāja pēc ierastā darbalaika. Tomēr jauni ierobežojumi, kas paredzēja noteiktu cilvēku skaitu telpās, skolu un baseinu slēgšanu uz pāris nedēļām, atgādināja, ka arī šeit nevaram dzīvot bezrūpīgi un aizmirst par pandēmiju.
Taču no vīrusa pie vulkāniem. Izvirduma vakarā un jau vairākas dienas pirms tā likās, ka viss zemes dzīlēs ir stabilizējies. Bija pierimušas neskaitāmās zemestrīces, kas Islandē, Reikjanesa pussalā, kopš februāra notika teju katru dienu, pie stiprākiem grūdieniem arī sašūpojot un sadrebinot ne vienu vien māju Reikjavikas centrā. Kopumā šajā laikā tika reģistrēti aptuveni 50 tūkstoši zemestrīču. To aktivitāti ģeologi jau kādu laiku sabiedrībai skaidroja kā iespējamu zīmi, ka gaidāma arī stiprāka zemestrīce vai pat vulkāna izvirdums, kas ir Islandei raksturīga dabas parādība.
Un šovs var sākties…
Lai cik tas dīvaini neskanētu latvieša ausīm, jāatzīst: lielākā daļa vietējās sabiedrības cerēja, ka piepildīsies prognozes par vulkāna izvirdumu. Un piektdienas vakarā daba beidzot arī nolēma ieslēgt savu «ballīti ar uguņošanu», sagādājot mums, kovidkrīzes nogurdinātajiem Islandē, jaunu sarunu tematu un notikumu, par kuru sajūsmināties.
Tajā vakarā, tiklīdz arī mūsu pulciņu sasniedza ziņa, ka vulkāns ir sācis darboties, nolēmām doties uz mūsu drauga Vikrama dzīvokli, no kura jumta loga varētu būt iespēja visu labi saskatīt. Pēkšņi nevienu vairs neinteresēja alus, un mēs teju skrējām, lai ātrāk redzētu to, ko nu katrs savā galvā bijām iztēlojušies. Tomēr mūs sagaidīja vilšanās, jo sarkano atblāzmu, kurai vajadzēja būt virs debesīm, tā arī neredzējām. Mēģinājām apskatīt tiešraidi vebkamerā no teritorijas ap iespējamo izvirduma vietu, bet arī tas lielās intereses dēļ tobrīd bija neiespējami. Turklāt visi draugi, kuriem ir auto un līdz ar to iespēja mūs nogādāt notikuma vietā, strādāja vai atradās karantīnā, tāpēc vienīgais, ko tovakar varējām darīt, bija gaidīt nākamo vai jebkuru citu dienu, kura ieviesīs skaidrību, kas īsti notiek un kā daba mūs visus ietekmēs.
Augsta aktivitāte
Vulkānu izvirdumi Islandē nav nekāds pārsteigums, jo principā var teikt, ka pati sala jau ir viens liels vulkāns. Lielu daļu tās klāj nebeidzami lavas lauki, un valstī ir vismaz 30 lielu vulkānu. Vulkāniskā aktivitāte te ir augsta, jo nelielo salu šķērso tā dēvētā spredinga zona – robežjosla, kur notiek Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektonisko plātņu attālināšanās.
Jau vairāk nekā desmitgadi Islande ir viens no populārākajiem tūristu galamērķiem, un savu popularitāti valsts iemantoja, tieši pateicoties vulkāna izvirdumam – 2010. gada 14. aprīlī izvirda Eijafjadlajegidla vulkāns, liekot mežģīt mēli ziņu diktoriem un paralizējot aviosatiksmi lielākajā daļā Eiropas.
Kopš Covid-19 krīzes sākuma tūrisms Islandē gan ir teju apstājies, industrija piedzīvo lielāko kritumu desmitgadē, un tas ietekmē daudzus valstī dzīvojošos. Taču visam ir arī labās puses. Tagad Islandes daba var atpūsties no milzīgiem tūristu pūļiem, kas pirms krīzes bijuši neiedomājami – vairākus dabas objektus pat neesot bijis iespējams normāli apskatīt, jo visur priekšā vieni vienīgi tūristu selfijstiki.
Jaunais izvirdums gan devis cerību, ka tas kļūs par vienu no karstākajiem tūrisma objektiem un piesaistīs atkal jaunus interesentus apciemot šo maģisko zemi. Tam ir vairāki iemesli, bet vispirms jau – tas ir cilvēkiem drošs un viegli sasniedzams apskates objekts, kas atrodas samērā netālu (52 km) no galvaspilsētas Reikjavikas un 13 km no vispopulārākā tūrisma objekta Islandē, spa kompleksa Zilā lagūna. No piebraukšanas punkta līdz pašam vulkānam vēl ir aptuveni stundas gājiens kājām.
Lavā ceptas desas
Savulaik, kad noskatījos Vernera Hercoga dokumentālo filmu Into the Inferno/Ellē par vulkāniem, man šķita: varbūt tas ir tas, ko dzīvē vajag darīt – ceļot no viena vulkāna uz otru, tuvumā sajūtot dabas neaprakstāmo daudzveidību un spēku. Otrs, kas mani vienmēr ir ļoti saistījis, – vulkanologu un pētnieku folija tipa tērpi, kas aizsargā no toksiskajām gāzēm un radiācijas. Taču, pat pārceļoties uz dzīvi Islandē, man neienāca prātā, ka man tik tiešām izdosies piedzīvot klātienē vulkāna izvirdumu un ka atradīšos tikai pāris metru attālumā no tikko caur zemes dzīlēm izlijušas lavas.
Pēc pirmajām ziņām par Fagradalsfjadla izvirdumu man gan vēl aptuveni divas nedēļas nācās gaidīt, pirms bija iespēja visu ieraudzīt savām acīm. Šīs gaidīšanas laikā internets jau bija uzsprādzis ar visdažādākajām bildēm un video no notikuma vietas. Kāpēc es vēl neesmu tur, neskraidu apkārt, ietinusies folijā, un necepu desas vai kartupeļus lavā?!? Neko nezinu par kartupeļiem, bet hotdogu desiņas, picas un maršmelovus cilvēki tik tiešām kaut kā pamanījās karstajā lavā sasildīt. Es to visu redzēju internetā – paziņu publicētajos Facebook un Instagram stāstos.
Sākumā klīda leģendas, ka, lai nokļūtu līdz vulkānam, jāmēro vismaz astoņas stundas garš pārgājiens vienā virzienā un, ja negadās labi laikapstākļi, pavisam viegli esot nomaldīties. Tā patiešām bija taisnība, taču drīz vien pārgājiens uz vulkānu kļuva daudz vienkāršāks, īpaši pateicoties islandiešu glābējiem (Icelandic Association for Search and Rescue), kas neatlaidīgi strādāja, ne tikai meklējot nomaldījušos ceļiniekus, bet arī padarot pārgājiena taku sasniedzamu ikvienam un visu laiku atrodoties notikuma vietā.
Sastapšanās ar sevi
Pirmais gājiens līdz vulkānam man deva vairākas dzīves mācības. Tas bija teju sirreāls un nebūt ne vienkāršs piedzīvojums, jo pie vulkāna nav iespējams ātri pieskriet. Acīmredzot kaut kas šajā ceļā ir arī jāsaprot, visticamāk, – par sevi un cilvēkiem, kas tev apkārt, attiecībām ar dabu un iekšējiem dēmoniem, ja tādi ir. Bet tieši tāpēc jau ir vērts doties šādā pārgājienā – kādam tā var būt nedaudz skarba vai pat transcendentāla sastapšanās ar sevi.
Te gan maza atkāpe. Pirms došanās kaut kur – jebkur – Islandes dabā iesaku tiešām sagatavoties uz visu. Rūpīgi sekot laika prognozēm un vienmēr atbilstoši saģērbties. Dzīvojot Islandē, jau vairākkārt ir nācies apjaust, ka vissvarīgākais ir labi apavi un silta, vēja necaurlaidīga virsjaka. Ja sanācis saģērbties pārāk silti, vienmēr var kaut ko novilkt, bet, kad aukstais ziemeļu vējš tevi sasniedz vāji sagatavotu, var būt pavisam nepatīkami. Šeit lielākoties tikpat kā nav koku, aukstajam vējam ir laba platforma, kur ieskrieties. Arī šajā reizē tas pierādījās, jo savu pārgājienu uz vulkānu mēs sākām svētdienas pievakarē, kad saule laidās rietā, viss bija sauss, pūta neliels vējš un bija tiešām patīkami, bet ceļa kulmināciju sasniedzām jau pilnīgi citā ainavā: visapkārt ledus, gluds kā spogulis, visur sniegs un stiprs vējš.
Biju nolēmusi iet kopā ar savu islandiešu draugu Olī, un mēs īpaši nesteidzāmies, jo zinājām: vulkānu ir vērts redzēt arī tumsā. Svētdienas rītā pagatavojām karaliskas brokastis un noskaidrojām, ka vēl pāris draugu labprāt pievienotos. Laiks Reikjavikā bija auksts, bet patīkams.
Spīdēja saule, dažbrīd debesis gan apmācās, bet tikai uz vakaru tika solīts, ka laikapstākļi varētu pasliktināsies – bija gaidāma sniega vētra. Taču tas mūs nenobiedēja, jo domājām, ka uz to laiku jau būsim veiksmīgi tikuši atpakaļ. Izrādījās gan, ka, lai sapakotu visu draudzenes Renātes ģimeni – divus bērnus un dzīvesbiedru –, vajag krietni vairāk laika, nekā mēs ar Olī domājām. Tāpēc beigās no Reikjavikas izbraucām vēlu un Grindavikas pilsētiņā, kuras tuvumā vulkāns atrodas, ieradāmies tikai ap septiņiem vakarā. Priekšā mūs jau gaidīja mašīnu jūra, un, to sakot, es nebūt nepārspīlēju – to tiešām bija daudz.
Kamēr vēl sēdējām auto, tika paziņots, ka ceļš, pa kuru var piekļūt pārgājiena takai uz vulkānu, ir slēgts – gan tāpēc, ka ir pārāk daudz apmeklētāju, gan arī tuvojošās sniega vētras dēļ. Ziņas par sliktajiem laikapstākļiem nobiedēja Renātes ģimeni – viņas dzīvesbiedrs ar bērniem nolēma atgriezties Reikjavikā, atstājot Renāti manā un Olī sabiedrībā.
Nolēmām, ka negaidīsim rindā, jo ceļš tāpat ir slēgts, un līdz pārgājiena takai iesim kājām. Šeit, iespējams, izdarījām lielāko kļūdu visā plānošanā, jo līdz takai bija vismaz septiņi kilometri, turklāt gandrīz visu laiku augšup kalnā. Vizuāli gan tas bija ļoti skaists kāpiens: vienā pusē ceļam majestātiski pelēki kalni, kas vietām izskatījās kā apbērti ar pūdercukuru, bet otrā – bangojošs okeāns un melno smilšu pludmales ar rievotām klintīm. Viss apkārt skaisti pelēks, bet mēs – priecīgi satraukti par piedzīvojumu.
Pēc teju kilometra pieveikšanas pamanījām, ka garā mašīnu rinda sāk kustēties – tātad, iespējams, atvērts ceļš. Bijām dilemmas priekšā – iet atpakaļ uz auto, cerēt, ka būs vieta, kur noparkoties, ka neiesprūdīsim sastrēgumā, vai turpināt ceļu kājām. Skaistā ainava un šajā gadījumā drusku muļķīgā doma, ka cilvēkiem taču vajag vairāk staigāt un kustēties, mūs pārliecināja par labu otrajam variantam.
Neaprakstāmi, tikai sajūtami
Kad gandrīz pēc pusotras stundas gājiena nonācām pie takas sākuma, atzīšos godīgi: jau bijām noguruši, sāka satumst un celties vējš. Un, protams, pavisam netālu mūsu skatam pavērās arī milzīgs stāvlaukums ar neskaitāmiem auto. Tikai tagad pēkšņi apjautu, ka gabals, ko mēs veiksmīgi tikko esam nogājuši, būs arī mūsu mājupceļš, kas atpakaļ būs jāmēro tumsā un aukstumā.
Jāpiebilst: septiņi kilometri Islandē nav tas pats, kas kaut kur citur, jo te jārēķinās, ka visu laiku var pūst stindzinošs vējš. Turklāt arī tāda praktiska lieta kā dabisko vajadzību kārtošana te nav vienkārša – visapkārt ir vai nu klaji lavas lauki, vai stāvi kalni un cilvēki, kuri, tāpat kā tu, grib redzēt vulkānu. Jāatzīst, visa ceļa laikā tā arī nesapratu, kā citi tiek ar šo problēmu galā.
Manīju, ka Olī garastāvoklis pēkšņi ir mainījies gluži kā Islandes laikapstākļi – visticamāk, arī viņš tikai tagad līdz galam apzinājās, ka viss noietais gabals būs jāmēro kājām arī atpakaļ, bet nākamajā dienā jāstrādā. Turklāt arī ļaužu pūlis, kas steidzās mums garām un pretī, radīja, tā teikt, dažādas enerģijas. Neizskatījās, ka kāds te vispār uztrauktos par Covid-19 – sajūta tiešām bija kā lielā mūzikas festivālā pirms pandēmijas. Taču laikam jau tieši šīs festivāla sajūtas dēļ mēs ar Renāti pēkšņi kļuvām priecīgas – uznāca smiekli gan par sapīkušo Olī, gan visu apkārt notiekošo. Uzlikām uz galvas lukturīšus, jo satumsa arvien straujāk, un savā ātrumā soļojām uz priekšu.
Vienubrīd sajutāmies kā sirreālā pasakā: lēnām sākās sniega vētra, cilvēki kursēja dažādos virzienos ar lukturīšiem uz galvas kā svētceļnieki uz kādu pielūgsmes vietu, arvien grūtāk bija saskatīt sejas un siluetus, toties neskaitāmās lampiņas, kas lēni kustējās pa taku, baltā ainava, vējš, kas pieņēmās spēkā, un vēlāk arī sejā krītošais sniegs radīja tādu kā apokaliptisku noskaņu. Un tad vēl tālumā vulkāna radītā sarkanā gaisma… Šādos apstākļos mums bija jāpārvar stāvs kalns, uz kura bija novietota virve, un lēnām jātiek virsotnē, lai pēc tam atkal nokāptu ielejā – tur majestātiski pacēlās melnais konuss, no kura šļācās spilgti oranžas krāsas lava.
Tuvojoties vulkānam, apbrīnojot rozīgi sarkanās debesis un apkārt esošos kalnus, sapratām, ka sniega vētra tikai pieņemas spēkā un vējš pūš no visām pusēm. Kaut ko fotografēt bija teju neiespējami, jo sala pirksti un telefons arvien straujāk tērēja bateriju. Nonākot verdošā vulkāna tuvumā, arī viss iekšējais skumjums kļuva nebūtisks. Tas, ko mēs ieraudzījām, ir vārdos grūti aprakstāms – varētu teikt, ka tā vairāk ir enerģija, ko sajust. Nezinu, ar ko vēl varētu salīdzināt plūstošās lavas upes ap vulkānu, kas lēnām piepilda ieleju, no spilgti oranžas pārvēršoties melnā, un cilvēku barus, kas atnākuši svinēt dabas nepielūdzamo spēku. Elpu aizraujošs skats – vakara šovs, ko mums sagādāja vulkāns, bija neaizmirstams. Kur vēl dabā naktī iespējams redzēt tik sarkanu gaismu?
Biju pateicīga Renātei, kura termosā bija sagatavojusi karstu zupu. Tas mazliet sasildīja pārsalušos pirkstus un ķermeni. Dzerot silto šķidrumu un vējam aurojot gar ausīm, beidzot aplūkojām pārējos skatītājus. Viņu vidū bija arī ģimenes ar maziem bērniem, kas, sapakoti pārgājiena drēbēs, turējās pavisam braši, bet kāds bija ieradies ar veseliem pieciem haskija šķirnes suņiem. Ik pa laikam pār galvu pārlidoja kāds drons, citi – līdzīgi kā mēs – arī pamanījās ieturēt nelielu maltīti. Secinājām, ka jānāk vēlreiz, kad laikapstākļi nebūs tik dramatiski.
Atpakaļceļš izrādījās pat vēl ilgāks, nekā domājām, jo neskaitāmas reizes nācās krist uz slidenās pārgājiena takas. Taču nekas no tā nemazināja pārdzīvojuma prieku – drīzāk nāca smiekli, ka esam tik absurdā situācijā, jo gaidījām tik ilgi, bet beigās gadījušies visnepateicīgākie laikapstākļi, kādi vien iedomājami.
Mūsu ceļu uz auto apgaismoja pilnmēness, un gājām, vairāk klusējot, jo nogurums darīja savu – likās, ka kājas izšķīdušas zābakos un kustas vairs tikai aiz inerces. Laimīgas sagadīšanās dēļ beigās izdevās nostopēt palīdzības dienesta mašīnu, kas mūs burtiski izglāba no pilnīga spēku izsīkuma un nogādāja punktā, kur bijām novietojuši savu auto.
Vēlēšanas pie vulkāna Divas dienas vēlāk Renāte ar ģimeni mani pierunāja doties vulkāna izpētē vēlreiz. Šoreiz diena bija saulaina un mierīga. Arī ainava dienas laikā pavisam cita – melnais lavas lauks ar vietām plūstošo spilgto lavu šķita esam daudz saprotamāks. Beidzot mums arī izdevās iemūžināt sevi pašiņos ar improvizētām folija cepurītēm – kaut kā taču jāizceļas, ja gribas fotografēties pie vulkāna!
Šajā reizē – kā visi saprātīgi vulkāna apskatītāji – novietojām mašīnu pareizajā vietā, viss bija idilliski un skaisti, lai arī ielejā, kur atradās vulkāns, joprojām pūta stindzinoši auksts ziemeļvējš. Atraut acis no lavas šļakatām bija teju neiespējami! Daba joprojām apliecināja savu nebeidzamo daili un spēku un atgādināja, ka esam tika sīkas vienības lielajā kopbildē.
Naktī, kāpjot kalnā, bija jādomā par to, kā noturēties, nepaslīdēt un pēc iespējas ātrāk nokļūt virsotnē, bet dienas laikā, saules aplaimoti, mēs kārtīgi izbaudījām kāpienu, ik pa laikam apstājoties un veroties ainavās. Mums pat sanāca neliels pikniks pie lavas lauka, un bērni, kuri šoreiz tika līdz vulkānam, bija tik saviļņoti par redzēto, ka pat aizmirsa, ka gribas ēst un ir auksti.
Kad ap pulksten septiņiem trešdienas vakarā devāmies atpakaļ, mūs nedaudz pārsteidza lielās cilvēku masas, kas, visticamāk, beiguši ierastos dienas darbus, devās vulkāna iekarošanā. Smējāmies, ka būtu brīnišķīgi, ja tik liela cilvēku aktivitāte būtu vērojama pie vēlēšanu urnām. Bet varbūt vēlēšanu iecirkni vajag atvērt pie vulkāna? – pie sevis nodomāju, jo no tiesas – esot koviddīkstāvē nu jau vairāk nekā gadu, nemaz nezināju, ka Islandē, kur dzīvo vien 350 tūkstoši iedzīvotāju, vispār iespējams vienkopus redzēt tik daudz cilvēku.
Mūžīgais izvirdums
Kopš mūsu pārgājiena ir pagājušas jau pāris nedēļas, bet notikumi teritorijā ap vulkānu mainās katru dienu. Vairākās vietās no galvenās izvirduma lokācijas ir atvērušās jaunas plaisas zemes virskārtā, un šobrīd uz ziemeļiem no sākotnējā krātera izveidojies vēl viens – daudz spēcīgāks – krāteris, tādējādi «nozogot šovu»pirmajam. Tāpēc drīz būs jādodas pie vulkāna atkal – lai redzētu, kā tas viss izskatās tagad.
Ģeologi un vulkanologi joprojām nespēj prognozēt, cik ilgi izvirdums turpināsies. Tiek minēts, ka tas varētu apstāties jebkurā laikā… vai arī ilgt vairāk nekā simt gadu. Viena no populārākajām ģeoloģēm Islandē Helga Kristina Torfadotira, kas vada arī Instagram kontu par šo tēmu @geology_with_helga, joko, ka nav zināms, vai viņai lavas paraugi būs jāņem vēl pāris dienu, vai 150 gadu.
Arī tagad, kamēr rakstu, mana dzīvokļu māja viegli nodreb – iespējams, Reikjanesa pussalā gaidāms vēl viena vulkāna izvirdums. Ģeologi saka, ka viss ir iespējams – zemes dzīles ir un paliek neizdibināmas.