Pirms mēneša es beidzot reģistrēju savu SIA, kura statusā "gandrīz reģistrēta" pavadīja vismaz sešus mēnešus. Oktobris, manuprāt, ir ļoti labs mēnesis tādai dzimšanas dienai. Tā nav vasara, kad cilvēkiem aizņemtas visas nedēļas nogales ar festivāliem un bumbulēšanu laukos. Tie arī nav Ziemassvētki (periods no 1. decembra līdz 31. janvārim), kad ik pēc trim dienām kādam ir balle. Oktobris – tā ir reāla iespēja, ka kāds atnāks, ja rīkošu uzņēmuma jubilejas balli.
Saderināšanās pāraug attiecībās
Īsi pēc svinīgā notikuma devos uz banku, lai atvērtu īstu kontu. Pirms tam bija jāizveido pagaidu konts, kurā jāiemaksā pamatkapitāls, jo SIA bez jau iemaksāta pamatkapitāla neviens man nereģistrētu. Pagaidu konts ir kā saderināšanās, bet īstais konts – laulības. Vienīgi pagaidu kontam ir arī konkrēts derīguma termiņš – pusgadu pēc uzņēmuma dibināšanas tas jāpārvērš par īstu kontu, kamēr saderinājies cilvēks var būt kaut 50 gadu. Lai "saderināšanās kontu" padarītu par īstu kontu, atkal bija jāiet uz banku. Šoreiz jau zināju, ka nevajag mēģināt ar saviem milzīgajiem bērnu ratiem iet iekšā pa virpuļdurvīm un tur iesprūst. Vajag nostāties blakus un pamāt apsargam – viņš atvērs blakus durvis.
Leģendas par milzu rindām banku filiālēs, protams, izraisa bailes arī tad, ja tās pati nekad neesmu izbaudījusi. Baidījos, baidījos, taču arī šoreiz paņēmu numuriņu, papļāpāju ar nejauši satiktu paziņu, kurš arī bija atnācis nokārtot uzņēmuma naudas lietas, nosaucu šo tikšanos par uzņēmēju samitu, un jau bija pienākusi mana kārta sarunai ar bankas darbinieci. Pilnīga reģistrācija ilga aptuveni 40 minūšu, un, ja es to būtu iepriekš zinājusi, iespējams, jau meklētu kādu, kurš šo laiku var pavadīt ar dēlu. Bet beigās nebija tik traki. Tā kā sēdējām uz grozāmiem krēsliem, šīs četrdesmit minūtes nemaz nebija briesmīgas – dēls varēja griezties gan pa labi, gan pa kreisi! Viena no lietām, kas bija jāizdara, – telefonā jāielādē cita Smart-ID versija, kas esot nopietnāka par parasto. Un tikai tāda der, lai šiverētu pa juridiskas personas kontu. Es atšķirību pamanīju uzreiz – jaunā versija ir balta, nevis zaļa!
Samaksāts!
Līdz ar īsta konta izveidošanu bija pienācis arī laiks izsniegt pirmo rēķinu. Biju uzrakstījusi čupiņu ar publikācijām par vidi, un nu bija laiks norēķināties ar manu uzņēmumu – SIA Sustainable tips. Uzreiz izveidoju dokumentu Excel, kurā norādīju, kam, par cik un ar kādu termiņu rēķins izrakstīts. Noteiktajā datumā varēju šajā tabulā atzīmēt, ka rēķins apmaksāts. Līdz ar to man vēl nebija jāsāk domāt par to, ko darīt gadījumos, kad solījumi samaksāt netiek pildīti. Bet tāds mirklis noteikti pienāks. Tas, ko varu darīt, lai no tā kaut drusciņ izvairītos, – pirms sadarbības sākšanas paskatīties Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datu bāzē, vai gadījumā šim topošajam partnerim nav nodokļu parādu. Tas ir viens solis līdz bloķētam kontam, un no bloķēta konta, pat ļoti gribot, nekādus rēķinus nevar samaksāt.
Visticamāk, gan tas kaut kad notiks arī ar manu firmu – gribēšu kādam samaksāt, bet kontā nebūs naudas. Piemēram, tāpēc, ka kāds nebūs samaksājis man. Tā var gadīties. Un es tagad gribu sev apsolīt, ka tādā brīdī es piezvanīšu cilvēkam, kas gaida manu naudu, un izstāstīšu par radušos situāciju. Manam uzņēmumam tā nav gadījies, bet pašai personīgi gan ir sanācis, ka nemaksā un izliekas par beigtu, un uz maniem jautājumiem atbild: "Oi, atvaino, sanākusi aizķeršanās, drīz viss būs." Un kas liedz pašiem piezvanīt un pateikt, ka aizķeršanās būs?
Īstā drosme
Protams, nav viegli stāties pretī nebūšanām. Taču tas ir nieks, ja salīdzina ar emocijām, kas pārņem, saņemot e-pastu, kas vēsta, ka edsā (elektroniskās deklarēšanas sistēma) klauvē VID. Un tas notika! EDS un VID – šie divi triju burtu savienojumi liek man šausmās notrīcēt, jo šķiet, ka līdz ar ziņas pienākšanu pa durvīm ielauzīsies likuma sargi, klaigājot izlauzīs manas rokas uz muguras un pa taisno metīs cietumā. Man gan nekad nav bijusi slikta pieredze ar VID, bet bail tik un tā! Ieraudzīju e-pastu un drošības pēc to uzreiz aizvēru. Pēc dienas saņēmos drosmi un atvēru vēlreiz – tas vēstīja, ka man mēneša laikā pēc uzņēmuma reģistrēšanas ir jānorāda, ar ko mana SIA nodarbosies. Un uz cietumu nemaz nav jāiet! Ir tāds NACE klasifikators, kurā jāizvēlas tie darbi, ko veikšu, – katram darbam ir savs kods. Šis kods arī jāreģistrē. No sākuma aizsūtīju VID vēstuli brīvā formā, kurā to izstāstīju, bet tad pamanīju, ka vispār eksistē arī speciāla veidlapa, kurā to var norādīt. Tad aizpildīju arī to, jo dubults neplīstot.
Pēc kāda laika atnāca e-pasts, ka mans uzņēmums saņēmis ziņu no VID. Pēc vislabākajām zaķpastalas tradīcijām tūliņ pat e-pastu aizvēru. Šķita, ka dzirdu, kā ar baļķi jau tiek gāztas ārā durvis. Taču kļūdījos. Kad atvēru ziņu, tur bija nevis spriedums par to, ka 10 gadu jāsēž cietumā, bet gan apstiprinājums, ka mani darbības veidi ir reģistrēti bez aizķeršanās.
Jau iepriekšējā dienasgrāmatā rakstīju, ka vismaz pagaidām man personīgi šī SIA nebūs liels peļņas avots. Šobrīd esmu bērna kopšanas atvaļinājumā un saņemu attiecīgu pabalstu. Lai to nezaudētu, es nedrīkstu saņemt algu. Kā noskaidroju Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA), mierīgi varu būt uzņēmuma īpašniece un valdes locekle, ja par to nesaņemu algu. Ne tikai teorētiski, bet arī praktiski viss ir kārtībā – pirmo pabalstu pēc SIA dibināšanas esmu saņēmusi bez aizķeršanās. Kamēr esmu vēl pabalsta režīmā, arī negrasos šaušalīgi daudz strādāt, jo ar bērna auklēšanu to tāpat sevišķi nav iespējams apvienot. Tiesa, šobrīd tiek sperti pirmie soļi bērnudārza virzienā, kas nozīmē, ka veiksmīga iznākuma rezultātā uzrodas laiks, ko šobrīd primāri gribētu izmantot, lai urbtos cauri gan nozares jaunumiem, gan vecām patiesībām. Pie viena iepazīstos ar cilvēkiem, kurus interesē, kā ar vides iniciatīvām nenogalināt biznesu, bet likt tam zelt un plaukt. Tā, lai pavasarī, kad būšu svabada no tā sauktā atvaļinājuma, varētu mesties savā darbā uz pilnu klapi. Šī mēneša mazais solis bija seminārs par to, kā radīt videi draudzīgu pasākumu. Uzrīkoju tādu un atkal reibu no tā, cik forši, ka sanāk kopā cilvēki, kurus kaut kas tiešām interesē.
Drusciņ drīkst
Kā jau teicu, lielo piķi celt ārā no SIA tagad negrasos (kaut vai tāpēc, ka tāda tur nav), bet mani sāka interesēt, vai drīkstu sev izmaksāt nelielu autoratlīdzību. Vispār autoratlīdzības drīkstu saņemt. Pirms gada gan tās nedrīkstēja pārsniegt vienu minimālo mēnešalgu. Neesmu mēģinājusi saņemt vairāk, bet varbūt tagad kas mainījies, tāpēc – drošs paliek drošs – gribēju pārbaudīt tajā pašā VSAA, vai nezaudēšu savu pabalstu, ja nevis kāds cits, bet pati sev maksāšu to naudu. Tur strādā lieliskas konsultantes. Atkal jau uz e-pastu atbildēja ļoti ātri un saprotami. Visam esot jābūt kārtībā. Tā izmaksāju sev pirmo autoratlīdzību. Nākamā mēneša sākumā man šis darbs būs jāreģistrē tajā pašā biedējošajā edsā un jāsamaksā par to nodokļi. Tas nozīmē, ka, visticamāk, pēc tam atkal saņemšu ziņu no VID, no sākuma to atvēršu, lai tūliņ pat aizvērtu, bet pēc dienas stāšos savām bailēm pretī pa īstam.
Gods godam, visu saņemto naudu neizklankarēju savā autoratlīdzībā, bet izmantoju savas uzņēmuma kartes sniegtās iespējas. Nopirku zaļu mapi, kurā glabāt dokumentus, un palūdzu vīram atbrīvot kumodi, lai tur varētu ieviest savu pagaidu darba kabinetu (par šo izvākšanos nebija jāmaksā). Zaļajā mapē rūpīgi noglabāju čeku par zaļās mapes iegādi. Un, tā kā grasos arī konsultēt par videi draudzīgu pasākumu rīkošanu, piereģistrējos starptautiskā organizācijā, kas apvieno ļaudis, kuri ar šo nodarbojas ikdienā, – pagaidām izskatās, ka tā varētu būt vieta, kur meklēt gan domubiedrus, gan padomu. Un samaksāju dalības maksu par veselu gadu. Gods godam, sekoju savam principam neizmantot uzņēmuma naudu privātām vajadzībām – nemaksāju par pārtiku lielveikalā vai par jaunu kleitu.
Arī aizgājusi ar draudzeni vakariņās, maksāju ar privāto, ne uzņēmuma karti. Runājām par šo un to un, protams, arī par to, ka esmu dibinājusi uzņēmumu. Draudzene jautāja: "Kur vispār fiziski atrodas Uzņēmumu reģistrs?" Es mazliet apjuku un, atguvusi elpu un runas spējas, atbildēju: "Nezinu." Un visu atlikušo vakaru turpināju priecāties par to, ka dzīvoju tādā valstī, kurā par uzņēmēju var kļūt, pat neuzzinot, kur strādā tie cilvēki, kas mani par tādu padara.
VVZ
ļuļa