Bērni un pusaudži, kurus ievieto bērnunamā, visbiežāk ir ar smagu pagātni, negatīvu dzīves pieredzi, izmainītu uzvedību un lielu neticību pieaugušajiem. Viņi piedzīvojuši smagāko zaudējumu, kāds iespējams, — vecāki viņus pametuši, aizmirsuši, situši vai citādi pazemojuši. Lai atgūtu spēju uzticēties, viņiem nepieciešama īpaša atbalsta sistēma un cilvēciskas rūpes, ko var nodrošināt tikai ģimeniska vide.
Īpaši jūtīgs ir jautājums par bērnu līdz trīs gadu vecumam ievietošanu bērnunamā, jo «tieši šajā vecumposmā institucionālā vide visgraujošāk ietekmē bērna emocionālo, kognitīvo un fizisko attīstību», saka SOS ciematu asociācijas bērnu interešu aizstāvības speciāliste Kristīne Veispale.
Lai arī likums skaidri nosaka, ka primāri bāriņtiesai jānodrošina iespēja bērniem līdz diviem gadiem augt ģimenē, pērn bērnu aprūpes iestādēs atradās 384 bērni vecumā līdz trīs gadiem. Par iemeslu bērnu tiesību aizstāvji min nepilnīgo finansēšanas sistēmu, kas mudina pašvaldības izvēlēties nevis par labu bērna interesēm, bet naudas ietaupīšanai. Zīdaiņu aprūpes iestādes līdz divu gadu vecumam finansē valsts, bet, ja bērnu ievieto audžuģimenē, pašvaldībai jāmaksā uzturnauda no sava budžeta. Šī iemesla dēļ nereti tiek šķirtas arī māsas un brāļi, kas ir vēl viens ļoti smags bērnu tiesību pārkāpums. Lielākos bērnus bāriņtiesa ievieto bērnunamā vai audžuģimenē, bet zīdainīti nosūta uz kādu no valsts bērnunamiem.
Citviet pasaulē audžuģimenes kā alternatīva bērnunamiem darbojas jau sen. Eiropā tāda tipa bērnunami kā Latvijā (ar 80 bērniem un pat vairāk) palikuši vien dažās postpadomju republikās, piemēram, Lietuvā un Krievijā. Citur aktīvi darbojas audžuģimenes un SOS ciemati vai centri, kas līdzīgi SOS mājas struktūrai: ne vairāk kā seši bērni viena vai vairāku profesionāļu aprūpē.
Audžuģimenē bērns uzturas laikā, kamēr tiek atjaunotas aprūpes tiesības viņa bioloģiskajiem vecākiem vai arī viņš kļuvis juridiski brīvs un pieejams adopcijai. Latvijā šobrīd darbojas ap 600 audžuģimeņu, kurās ievietoti ap 1000 bērnu. Apmācītas pašlaik tiek aptuveni 40 ģimeņu. Audžuģimeņu apvienības Terēze vadītāja Ārija Martukāne kā šķērsli audžuģimeņu kustības attīstībai papildus finansējuma un atbalsta trūkumam min sabiedrības negatīvo attieksmi pret bērniem, kas nākuši no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, un pašiem audžuvecākiem. «Cilvēki domā, ka audžuģimenes, pieņemot bērnus, taisa biznesu, taču ar šo uzturnaudu ir par maz, jo bērniem ir vajadzīgi ārsta pakalpojumi, operācijas, reizēm audžuģimenei jāved bērns uz tiesu otrā Latvijas malā. Ja nav cita darba, iztikt ir grūti.» Kad ģimenē ievieto bērniņu, audžuģimene saņem no valsts atlīdzību 80 latu mēnesī nemainīgi no bērnu skaita. Savukārt uzturnaudu maksā pašvaldība par katru bērnu atsevišķi, tās apjoms atšķiras atkarībā no pašvaldības rocības, piemēram, Daugavpilī uzturnauda par vienu bērnu ir 90 latu, Rīgā — 150 latu, dažās pašvaldībās tikai 60 latu. «Tā ir netaisnība, ka uzturnauda tik ļoti atšķiras, tai vajadzētu būt vienādotai. Audžuģimene ir vairāk ieinteresēta ņemt bērnus no turīgajām pašvaldībām, kas maksā lielāku uzturnaudu. Vienādot vajadzētu arī finansējuma avotu un apjomu kopumā. Kāpēc valsts bērnunamā bērns izmaksā aptuveni 700 latu, dažos bērnunamos ap 500, bet audžuģimenē tikai 150?» jautā krīzes centra Mīlgrāvis vadītāja Margita Kalniņa.
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve Inga Millere apstiprina, ka audžuģimeņu kustība daudz gausāk attīstās pilsētās un novados, kuros ir bērnunami. Un tas nav naudas, bet izpratnes jautājums, jo bērnu uzturēšanās audžuģimenē pašvaldībai izmaksā lētāk nekā bērnunama uzturēšana. Piemēram, Jelgavas pilsētas bērnunamā viena bērna uzturēšanās dienā izmaksā 19,71 latu dienā, tas ir, 591,3 lati mēnesī. Par bērna uzturēšanos audžuģimenē pašvaldībai būtu jāmaksā piecreiz mazāk. Uz 79 bērniem iestādē ir 66 darbinieki, gada budžets — 509 371 lats. Salīdzinājumam — valsts programmai audžuģimeņu, aizbildņu un adoptētāju atbalstam gadā atvēlēts vien 71 000. Bērnunama vadītāja Maija Neilande atzīst, ka izmaksas esot tik lielas, jo bērnunamā ir plašas telpas, lieli komunālie maksājumi, rūpīgi tiek ievērots darbs maiņās, lai darbinieku slodze nepārsniegtu darba likumā noteiktās 40 stundas nedēļā.
«Cilvēkiem nepatīk runāt par bērnunamiem, jo tas nav ērti. Kamēr mani tas neskar, lai viņi tur cieš,» ar rūgtumu saka Ārija Martukāne. Pēdējā laikā gan arvien biežāk izskan aicinājumi pakāpeniski slēgt bērnunamus. Šo iniciatīvu atbalsta arī valsts tiesībsargs Juris Jansons, sakot, ka arī politiķiem vajadzētu saprast, ka karš ir beidzies jau pirms 70 gadiem. «Pēckara apstākļos bērnunamu dibināšana un pastāvēšana bija attaisnojama un saprotama tāpēc, ka daudz bērnu zaudēja savus vecākus un kļuva par bāreņiem, taču mūsdienās izpratne par bērnu tiesībām ir attīstījusies. Bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē,» saka tiesībsargs.
Vairāk par audžuģimenēm kā iespējamo alternatīvu bērnunamiem lasiet Sestdienā!