Gaujienā, blakus Anniņām, kur mūsu mūzikas klasiķis Jāzeps Vītols (1863-1948) ar savu mūža dzīvesbiedri Anniju Vītolu pavadīja savas skaistākās vasaras, īpašā Jāzepa Vītola Mūzikas dienu nakts koncertā 26. jūlijā skanīgi svinēs viņa 150. jubileju. Jāzepa Vītola Mūzikas dienās ik vasaru jau veselu gadsimta ceturksni koru maestro Edgars Račevskis pulcē gan korus, gan instrumentālās mūzikas izpildītājus, tā turpinot paša Vītola uzsākto, dziesmoto dzimšanas dienas svinēšanu kādreizējā muižas brūvera mājiņā, kuru viņam, tolaik jau ievērojamam komponistam, diriģentam, publicistam un starptautiski cienītam profesoram, Latvijas konservatorijas dibinātājam un rektoram piešķīra 1922. gadā. Viņa sešdesmitajā dzimšanas dienā 1933. gada vasarā pie jubilāra pirmo reizi sapulcējās kori no tuvējās apkārtnes.
Jāzeps Vītols ir latviešu profesionālās mūzikas un tās augstākās izglītības celmlauzis. Viņa komponista, pedagoga, diriģenta, publicista un sabiedriskā darbinieka vēriens bija apbrīnojams, un tā darba augļus baudām joprojām. Arī viņa idejām un domām nav noilguma. Vītola ap simts kora dziesmu, kantāšu un balāžu vidū ir mūsu tautas gara brīvības un Dziesmu svētku simbols, Gaismas pils ar Ausekļa vārdiem. Viņš ir arī ap simts solo dziesmu un ap 300 tautas dziesmu apdaru autors. Sešu simfonisko opusu vidū ir gan spožās instrumentācijas krāsās mirdzošā horeogrāfiskās mūzikas pērle - svīta Dārgakmeņi, gan pirmā latviešu simfonija. Spožs memuāru rakstniecības paraugs ir viņa Manas dzīves atmiņas. Tieši Jāzepa Vītola dzimšanas dienā Latvijas Radio studijā un arī tiešraidē Radio3 programmā Klasika pianists Reinis Zariņš prezentēs britu ierakstu kompānijā Champs Hill Records izdoto CD - Jāzeps Vītols. Klaviermūzika.
Taču klasiķa un skolotāja devums nav izmērāms ne skaitļos, ne sausā faktu uzskaitījumā. Pats galvenais - tas devis fundamentālu pamatu visam, ko šodien redzam mūsu mūzikas ainavā, un ar ko tagad pamatoti varam mūzikā lepoties pasaulē.
Laikabiedri savās atmiņās cits aiz cita apbrīnojuši Vītola taisnīgumu, labestību, galantumu un taktu. Viņu cienīja. No viņa bijājās. Viņa klātbūtnē apklusuši visi ciniķi.
Būtu GAN aplami iedomāties Vītolu tikai kā fanātisku mūziķi – darbarūķi un savas zemes kultūras un izglītības patriotu. Viņš arī pilniem malkiem dzīvoja un prata atpūsties. Makšķere, līdzās nošpapīram, arvien bijusi Vītola visnepieciešamāko lietu sarakstā. Viņš pats memuāros atminas, ka tā bijis jau kopš bērnības vasarām Bigauņciemā. «Mazā Slokas upīte - kādas baudas tā slēpa mums, maziem makšķerniekiem, vēžotājiem; Slokas, Ķemeru meži – tavu sēņu un ogu bagātību!… Un neatvairāmi vilināja zvejnieku tīklbraucienu selgā.» Tolaik par Zepi iesauktais puika arvien cietis no jūrasslimības, taču arvien no jauna lūdzies vietējo zvejniekpuisi, lai ņem zvejā līdzi. Tas atgaiņājies, - ko nu, tikai slikti atkal beigsies, tomēr ļāvis kāpt laivā. «Lai pēc kāda laika nicinoši uz manu pusi paskatītos: atkal mencas baro,» raksta Vītols.
Visu rakstu par Jāzepu Vītolu, leģendu, kura jāpazīst katram latvietim, lasiet 19. jūlija žurnālā Sestdiena.