Vieta un laiks intervijai ar mākslinieci ir noteikta Rīgas galerijā tieši pirms izstādes atklāšanas. Citā dienā braukt uz Rīgu no Jūrmalas nav vēlēšanās, bet uzņemt ciemiņus mājās nav noskaņojuma, jo tur laiks jāatvēl citam — jāgādā kopā ar vīru par dažādiem saimniecības darbiem.
Fragments no intervijas:
Jūs esat mēģinājusi saskaitīt, cik jums tapis gleznu?
Neesmu to izdarījusi! Esmu mēģinājusi, bet īstenībā uzgleznots ir ļoti daudz, un to skaits ir nojucis. Turklāt, kad sapratu, ka par vairāku darbu atrašanās vietu nav ne jausmas, man sevis kļuva mazliet žēl. Domāju — esmu uzgleznojusi tik daudz, bet kur tad tie īstenībā ir? Nav!
Dzirdēts par cilvēkiem, kuriem ir svarīgi, lai slavens mākslinieks viņus uzgleznotu. Jums ir bijušas situācijas, kad kāds atnāk ar šādu lūgumu?
Ja es būtu gribējusi... Savā laikā parādījās tādas dāmas, kas bija interesantas, turīgas un vēlējās, lai viņas tiktu gleznotas, bet man tas nekad nav bijis interesanti. Man vienmēr ir patikusi brīvības sajūta. Visu mūžu esmu vēlējusies iekšējo un ārējo brīvību, lai es varētu darīt to, ko es gribu, it sevišķi mākslā — lai Dievs pasarg’, ja man kāds sāktu diktēt, ko un kā darīt.
Mūziķis Ingus Baušķenieks publiski atklājis, ka šobrīd dzīvojot no līdzekļiem, ko iegūst, pārdodot sava tēva Ausekļa Baušķenieka darbus...
Es dzīvoju no pensijas un iekrājumiem. Visu mūžu esmu dzīvojusi tā — ja man pietiek un varu gleznot, viss ir kārtībā. Tas ir mans altruisms. Gleznas man ir sakrājušās, bet... tās jau tagad nav nekas aktuāls — nevienam to tik sevišķi nevajag. Reti kaut ko var pārdot. Nav tagad modē pirkt gleznas. Es arī esmu veco laiku cilvēks... Tagad visi skaita latu pie lata un par to vien runā. Bet, ja mēs varam kaut kā iztikt un tāda iespēja ir, tad es varu gleznot. Gleznošana man ir par brīvu.
Ja jums šobrīd vajadzētu uzgleznot Latviju, kāda tā būtu?
Tā ir skaista! It īpaši jau šoruden. Manos darbos jau maz tumšo toņu — vairāk patīk gaišie, un gan jau ieraudzītu pamatu tos lietot. Nav tā, ka cilvēku dēļ kaut ko darītu, kaut ko gleznotu, bet esmu optimiste un gribētu, lai arī cilvēki būtu optimistiskāki un nekāptu Vanšu tiltā, lai taisītu pašnāvību vai prasītu atnest eklērus. Tas ir bijis absurdākais, par ko nācies dzirdēt, — kāpt augšā vantīs, lai glābējiem paprasītu atvest eklērus! Var jau būt, ka tas puisis ir komiķis, bet tik un tā absurdi. Tāpat man absurdi šķiet tas, ka katru telefona stabu apzīmē ar grafiti. Tā tas notiek visā pasaulē, bet tā ir nejēdzība.
Varbūt mūsdienās glezniecība vairs nav tik nepieciešama cilvēkiem, salīdzinot ar citām modernākām mākslām?
Ne jau tā, ka vajag... Nu, neprasās cilvēkiem pēc mākslas, ja viņi pie tās nav pieradināti. Ja skolā ir ieaudzināts, ka tāda lieta ir, ja cilvēks ir iepazīstināts, ka tas ir tāds liels baudījums un prieks, ka ar acīm var daudz ko redzēt, viņš iet pa muzejiem un izstādēm, liek gleznas pie sienas. Tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem daudz labāk patīk plikās sienas un dators.
Visu interviju ar gleznotāju Maiju Tabaku lasiet Sestdienā!