Pieminot Vaideru: Ar viņu gribējās būt kopā

Viens no zinošākajiem un kolorītākajiem Latvijas sporta žurnālistiem 3. oktobrī 61 gada vecumā pēc grūtas slimības aizgāja mūžībā.Sportiska rezultāta kritērijos vērtējot, sešdesmit viens gads ir nežēlīgi maz. Taču dzīves spēlē – atšķirībā no sporta spēlēm – svarīgāks par nodzīvoto gadu skaitā vērtējamo rezultātu ir pats spēles skaistums. Vismaz no malas raugoties. Tie tuvinieki, kolēģi, draugi, paziņas un lasītāji, kam laimējās šo spēli spēlēt vienā komandā ar Arturu, ir zaudējuši ne tikai filigrānu saspēles vadītāju ar izcilu spēju ievadīt skaistas nestandarta kombinācijas, bet visupirms komandas dvēseli.Pēdējos gadus Arturs rakstīja Latvijas sabiedriskajiem medijiem, taču viņa ražīgākais periods žurnālistikas druvā teju divdesmit gadu garumā bija laikrakstā Diena. "Sporta lapas Dienā viņam bija gan milzīga aizrautība, gan misijas apziņa," atceras bijusī Dienas redaktore Sarmīte Ēlerte: "Sporta notikumi bieži notiek nedēļas nogalēs, tāpēc sporta žurnālists strādāja arī tad, kad citi kolēģi atpūtās. Tātad šai aizrautībai un misijai Arturs ir ziedojis ārkārtīgi daudz no savas dzīves un laika. Otra lieta: ikvienā kolektīvā vai cilvēku grupā ir tādi cilvēki, ap kuriem pārējiem gribas pulcēties, jo viņi šai grupai "dod garšu", rada mājīgumu. Šajā ziņā Arturs Dienā bija neaizstājams tajās reizēs, kad Diena rīkoja savas sporta spēles un citus kopīgus pasākumus. Viņam piemita spēja saturēt cilvēkus. Arturs bija cilvēks, ar kuru gribējās būt kopā arī tad, kad esi ārpus darba rāmjiem. Viņš bija viens no tiem, kas veidojis Dienas identitāti.""Nav svarīgi, vai esi mācījies tieši žurnālistiku, un nav pat svarīgi, vai esi saņēmis diplomu. Galvenais, ka esi piedalījies procesā, komunicējis ar interesantiem cilvēkiem un spēj saskatīt arī to, kas notiek ārpus futbola vai volejbola laukuma robežām," Artura ilggadējais kolēģis Dienas sporta nodaļā Guntis Keisels atceras vārdus, kurus Arturs savulaik adresējis kādam no sporta žurnālistikas jaunajiem censoņiem, bet tie ļoti precīzi raksturojot arī viņu pašu. Mācīts vēsturnieks, viņš ne tikai zināja faktus (ne tikai sporta!), bet arī spēja saskatīt, izvērtēt un iezīmēt gan kontekstus, gan procesus. "Būdams komunikabls cilvēks, viņš prata atrast kopīgu valodu gan ar uzlecošām sporta zvaigznēm un čempioniem, gan sporta pasaulei pietuvinātiem uzņēmējiem un politiķiem," atmiņās un savos novērojumos turpina dalīties Guntis Keisels: "Spējot pārredzēt laukumu, Arturs savos rakstos mēdza iepīt atsauces un asociācijas, kuru pilnīgai saprašanai un novērtēšanai lasītājam bija vajadzīga zināma informatīvā bāze, kā arī nopietna vēlme iedziļināties tekstā. Viņam nekad netrūka ideju, tikai, iespējams, pietrūka laika daļu no tām izauklēt un īstenot."Dienas lappuses, kas glabā tūkstošiem Artura Vaidera rakstu, nodzeltēs, bet reportāžās, aprakstos un komentāros paustās domas un idejas, vērtējumi un ieteikumi paliks kā vērtīga liecība par laiku, ko bija gods un prieks nodzīvot viņam līdzās, – Gunta Keisela teiktajam arī es pievienojos. Noteikti arī Jānis, Ivo, Ilvars, Armands… "Nu tad nosvinēsim Ziemassvētkus!" – pirmo reizi izdzirdējis Artura populārāko melnā humora uzsaukumu ar mudinājumu skriet uz mežu pēc eglītes, es nesapratu, uz ko viņš mērķē. Bija agrs rudens, viens no mums ieklepojās, bet kāpēc vajadzētu skriet pēc eglītes? "Kā – kāpēc?" klepotājam paskaidroja Arturs: "Izskaties pagalam bēdīgi, nākamos Ziemassvētkus vari arī nesagaidīt…" Ziemassvētkos katrs aizdegsim vienu svecīti Arturam.Atvadīšanās no Artura Vaidera notiek piektdien plkst.12 Rīgas krematorijas Lielajā zālē.