Kad puteņa smagi piemeklētam kopā ar vēl desmitiem tūkstošu nīgru cilvēku man Frankfurtes lidostā nākas pieredzēt, kā visnotaļ solīdi, ar Bvlgari dārglietām un Cartier pulksteņiem apkārušies brūngani ļaudis krīt izmisumā, jo sakarā ar Karakasas reisa atcelšanu var nepaspēt uz atvadīšanos no sava comandante — presidente, es nenoticu tam, ko redzu un dzirdu. Droši vien kādi ekscentriski izņēmumi. Un arī Karakasā nenoticu ne valsts televīzijai, kurai dienām un naktīm ilgi nav citas tēmas kā mīlētais un mūžam dzīvais Čavess šurpu, Čavess turpu, ne mīlestības apliecinājumiem mirušajam prezidentam, ar kuriem noķēpāts jebkurš brīvāks sienas pleķītis.
Trešajā dienā es noticu — un noticēšanas pamatā ir rinda. Tā neapšaubāmi ir pasaules visgarākā rinda — es kā bijušais padomju pilsonis, kas savulaik ir izstāvējis rindu pie Maskavas mauzoleja, kaut ko no rindām saprotu. Tie ļaudis, kurus es sastopu apmēram stundas attālumā no kārotā galamērķa, ir stāvējuši visu nakti. Tie, kurus es ap pusdienlaiku sastopu vietā, kur rinda tikai sākas, saka — viņi cerot paspēt līdz diviem naktī. Tas ir izziņotais brīdis, kad atvadīšanās beigsies.
Šie rindā stāvētāji ir vienkārši apbrīnojami dažādi — te nu nekādi nav tikai Čavesa saulītē iecelto plukatu, kuri tagad pamazām vien izputina kādreiz plaukstošo valsti, kā mums stāsta televizors. Visu vecumu, izskatu, nokrāsu, nodarbju un arī sociālā statusa cilvēki. Tūkstoši un tūkstoši. Ar perfektu meikapu un bez zobiem, ar radioaparātiem, saliekamajiem soliņiem, kruķiem un invalīdu ratiņiem, termosiem, sviestmaizēm un viedtelefoniem, pusskrandās, kas acīmredzot ir labākais izejamais apģērbs, megaapspīlētos džinsos un pat divrindu pogu uzvalkos ar vesti. Visvisādi. Visvairāk ir sarkanās krāsas — sarkani krekli, sarkani galvas un roku apsēji, sarkanas cepurītes...
Protams, ir lietas, ko jebkuras valsts vietējie čekisti vairāk vai mazāk var nodrošināt. To es atkal zinu kā bijušais padomju valsts pilsonis. Publisko pasākumu brīvprātīgi obligāto apmeklējumu. Māksloti kvēlas runas. Nozīmītes pie krūtīm. Klanīšanos pieminekļiem un noteikti arī zārkiem. Publisku raudāšanu un vaimanāšanu labākajās Ziemeļkorejas tradīcijās.
Bet tas, kas šeit, ir kaut kas cits — nevienas valsts čekisti nevar piespiest kuslu vīreli paķert uz atvadīšanās rindu līdzi acīmredzami paša samontētu magnetofoniņu ar patriotiskiem maršiem. Jo viņi rīkojas pēc universālas instrukcijas un ko tādu nemaz neiedomāsies. Nevienas valsts čekisti nevar piespiest no izdzerto ūdens pudeļu korķīšiem uz asfalta izlikt atzīšanos mīlestībā mirušajam prezidentam. Paņemt līdzi padsmit gadus senus avīžu izgriezumus, kas salīmēti kladītē ar melnbaltu Čavesa bildīti uz vāka. Uzzīmēt Čavesu sev uz vaiga. Un nevienas valsts čekisti pēc definīcijas — jo viņi ir čekisti — nespēj pāris dienās noorganizēt apjomīgu industriju, kas visiem rindā stāvētājiem nodrošina iespēju iegādāties nozīmītes, lentītes, fotogrāfijas, krekliņus, cepurītes, magnētiņus, apsējus, karodziņus, krūzītes un vēl nezin ko ar Čavesa attēlu. Turklāt liela daļa no tiem, spriežot pēc uzrakstiem, acīmredzami ir tapuši jau pēc Čavesa nāves. Vēl čekistiem būtu pagrūti piespiest tautu to visu pirkt. Bet tauta pērk aizrautīgi .. .
Pats, pats galvenais sauklis, kas lasāms uz simtiem un tūkstošiem krekliņu, sienu uzrakstu un paštaisītu plakātu, kas visā pilsētā karājas pa māju logiem: Yo soy Chavez! Es esmu Čavess! Arī es esmu Čavess!
Visu rakstu par to, ko Lato Lapsa piedzīvoja sērojošajā Karakasā, lasiet žurnāla Sestdiena 22. marta numurā!