Pēc vēsturnieces Danutes Dūras domām, ir gandrīz neiespējami atklāt, kas patiesībā tiek mācīts krievu skolu vēstures stundās: tiklīdz atnāk kontrolējošās institūcijas, stunda pārvēršas par izrādi. Grūti noteikt, kas patiesībā notiek, kad noskan zvans uz stundu un aizveras vēstures kabineta durvis, jo tas paliek starp skolotāju un skolēniem un tikai rada pamatu dažādiem minējumiem. Rīgas privātskolas Evrika vēstures skolotāja Jeļena Serova stāsta, ka vēsture tiekot mācīta saskaņā ar Izglītības ministrijas sastādīto programmu. Tomēr, pēc viņas domām, termins «okupācija» nav vienīgais veids, kā skatīties uz 1940.gada notikumiem; iespējams lietot arī terminus «inkorporācija» vai «aneksija». «Vēstures stundās es stāstu gan par okupācijas, gan par inkorporācijas un aneksijas jēdzieniem. Izklāstu vēstures faktus un ļauju bērniem pašiem izdarīt secinājumus.»
Dūra velk paralēles starp vēstures mācīšanos mūsdienu krievu skolās un Brežņeva laiku praksi. Proti, toreiz bija oficiālā vēsture – grāmatās bija rakstīts, kā būtu jādomā, un tas atšķīrās no skolēnu izpratnes par vēsturi.
Arī tagad krievu skolēni varētu būt iemācījušies atbildēt uz jautājumiem «kā vajag», lai arī paši varbūt domā citādi. Diezgan «pareizas» atbildes bija vērojamas arī anketās, ko Sestdiena deva aizpildīt Imantas vidusskolēniem. Piemēram, 91% nelatviešu skolēnu atbildēja, ka viņu ģimenē tiek svinēts 18.novembris (latviešu skolā šis rādītājs bija tikai 78%). Atbildot uz jautājumu, vai padomju karaspēks, kas Otrā pasaules kara beigās ienāca Latvijā, uzskatāms par atbrīvotājiem vai okupantiem, 70% nelatviešu izvēlējās apzīmējumu «okupanti».
Zināšanas par vēstures faktiem krievu skolēnu vidū bija pat labākas nekā latviešu skolēniem. To apstiprina arī vidusskolas centralizētā vēstures eksāmena rezultāti: pagājušogad mazākumtautību skolēniem vidējais rādītājs bija 61,9%, savukārt latviešu skolēniem tas bija 43,5%.
Vēstures mācību grāmatu autors Valdis Klišāns spriež, ka politiķi parasti vēlas ātrus risinājumus sabiedrības integrācijas jomā, jo viņu domāšanā valda četru gadu cikls. «Taču vēsturisko apziņu nav iespējams mainīt četru gadu laikā. Tas ir ļoti lēns process, paaudžu jautājums.» Klišāns tic, ka laika gaitā iespējama tuvināšanās starp dažādām izpratnēm par Latvijas vēsturi. Viņa kolēģe Danute Dūra ir skeptiskāk noskaņota un netic, ka Latvijā iespējams panākt vienotu vēstures izpratni: vienas puses karavīra mazdēls uz vēstures notikumiem raudzīsies citādāk nekā otras puses karavīra mazdēls.
Vairāk par Latvijas vēstures mācīšanu mazākumtautību skolās lasiet Sestdienā!