Kādi ūdeņi interesē institūtu? Institūta vadītāja robežas zina skaidri: "Mūs neinteresē dzeramais ūdens, jo tajā nekas nedzīvo. Tur nedrīkst nekas dzīvot. Mūs interesē tas, kas dzīvo ūdenī," uzsver Ikauniece. Lai gan, protams, saldūdens kvalitāte varot ietekmēt arī dzeramā ūdens kvalitāti un to, cik viegli ūdens attīrīšanas iekārtām ir tikt ar to galā.
"Nē, mēs nepētām jūru, mēs pētām to, ko zivis ēd," saka institūta vadītāja. Un piedāvājums zivju "ēdamistabā" varot daudz ko pastāstīt par jūras veselību kopumā. Viņa gan nemetas tajā pulciņā, kas dzied "viss iet uz galu!" dziesmu. Astoņdesmito gadu beigās situācija bijusi sliktāka un eitrofikācijas rādītāji augstāki. Taču cilvēkam redzamās izmaiņas, piemēram, aļģu daudzums, kam jāizbrien cauri, lai tiktu līdz peldamam jūras ūdenim, dzīvo atmiņās, un atmiņas ir maldīgas. "Tad varēja teikt, ka jūra ir teju mirusi," saka pētniece. Viņa atgādina, ka tagad tomēr ir ierīkotas labas notekūdeņu attīrīšanas stacijas. Palīdz arī Eiropas Savienības prasības, kas liek cilvēkam ievērot noteiktu kārtību, lai saimniekošana radītu mazāku ietekmi uz vidi.
Svarīgi kārtīgi kaimiņi
Lai arī notekūdeņu sistēmas labi tiek galā ar ūdens attīrīšanu, tomēr jūrā piesārņojums rodas arī no tā saucamā difūzā piesārņojuma. Proti, tāda, kas nav koncentrēts vienā vietā – ielīst, ieplūst no pludmales, no lauksaimniecības zemēm un ceļiem. Un vēl papildus, protams, ir pārrobežu piesārņojums. Pētniece saka, ka apmēram 50% no tā, kas ir mūsu upju ūdeņos, ir atpeldējis no citurienes, kur cilvēks negrib vai nav spiests rīkoties atbildīgi.
Kā institūta mikroskopos izskatās Baltijas jūra kā zivju mājvieta? Pētniece atgādina, ka visupirms ir tā lielā stīvēšanās starp vides un ekonomiskajām interesēm – vajag gan mājvietu zivīm, gan arī zivsaimniecību un lauksaimniecību, no kuras nāk liela daļa piesārņojuma.
Ikauniece precizē zivju mājokļa izkārtojumu – māja drīzāk ir jūra, bet svarīgi esot, kas notiek bērnistabās. "Bērnistabas ir aļģes, kuras aug zem ūdens, piestiprinājušās pie akmeņiem. Nevis tās, ko regulāri izskalo kā zaļas un vēlāk brūnas pļekas, bet gan tās, kas vairāk izskatās pēc kociņiem, – daudzgadīgās brūnaļģes jeb tā saucamie fukusi (Fucus vesiculosus). Tur zivis nērš ikrus, tur mazuļi var izvairīties no tiem, kas grib tos apēst, kamēr esi maziņš. It kā mēs saprotam, ka šīs lietas ir jāaizsargā, bet, no otras puses, nāk spiediens, ka mums vajag zivsaimniecību," saka pētniece.
Zilaļģes uz palikšanu
Zilaļģes nav nekas neparasts. Jo īpaši ezeros tās var novērot teju katru gadu. Tomēr šogad tām izdevies augt un attīstīties sevišķi labi. Ikauniece skaidro, ka tas ir tāpēc, ka bija sausa un silta vasara. Viņa arī atgādina, ka zilaļģes nav nekādas aļģes, tās ir baktērijas, kurām, lai vairotos, ir nepieciešams pirmām kārtām silts un stabils laiks, kā arī jāpiepildās nosacījumam, ka jūras ūdenī trūkst slāpekļa, kas arī ir saistīts ar to, ka nav nokrišņu un ieplūdes no upēm.
Vai var gaidīt, ka šī zilaļģu problēma kļūs aktuālāka? Ikauniece skaidro, ka Rīgas līcī ir atšķirīgas slāpekļa un fosfora attiecības – tās ir divas lietas, kas nosaka, kāds būs aļģu sastāvs ūdenī. Zilaļģēm vajag, lai nav slāpekļa un ir fosfors. Ja ir abi šie elementi, tad zilaļģes tādos apjomos neattīstīsies. Rīgas līcī ietek piecas lielas upes, līdz ar to slāpeklis parasti uzrodas tādā daudzumā, lai zilaļģes tik labi nejustos. Šogad gan notece no upēm bija maza un ziedēšana bija novērojama arī Rīgas līcī. Vai tas atkārtosies? Tas atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem.
Mēs nevaram nodalīt – šeit ir cilvēka darbības rezultāts, šeit – klimata pārmaiņas. Sekas ir sajūgtas
Vai zilaļģes var saistīt ar klimata pārmaiņām? Pētniece atgādina, ka tās ir ziedējušas vienmēr. Taču šogad jauninājums ir, piemēram, slēgtās pludmales Polijā. Ikauniece spriež, ka Polijā skāde bija tik liela tāpēc, ka ir problēmas ar barības vielu ieplūdēm Baltijas jūrā, un, ja no sauszemes ienāk papildu fosfors, kas pamatā rodas no intensīvās lauksaimniecības zemēm, ziedēšana ir intensīvāka. Jo lauksaimniecības ietekme lielāka, jo aļģu vairāk. "Mēs nevaram nodalīt – šeit ir cilvēka darbības rezultāts, šeit – klimata pārmaiņas. Sekas ir sajūgtas," saka pētniece.
"Mēs vienmēr zilaļģes cenšamies saukt par potenciāli toksiskām. Tās nav kā dzīvsudrabs vai kadmijs, kas ir indīgs vienmēr," skaidro pētniece. Lai indīgie toksīni izveidotos, ir jāpaiet laikam. Ja nu uznāk kāda vētra vai nokrišņi, zilaļģēm ceļā uz mērķi dzīve jāsāk no jauna. Zilaļģes var radīt dažādas sekas. Latvijas gadījumā biežāk tās būtu dažādas alerģiskas ādas reakcijas un gremošanas traucējumi. Taču smagākas sekas radot tādi zilaļģu toksīni, kas ietekmē nervu sistēmu.
Grundulis iznīcinātājs
Atgriežoties pie zivīm un bērnistabām, būtiskas izmaiņas rada arī invazīvās sugas, kas Baltijas jūrā nonākušas cilvēka darbības rezultātā. Tāds piemērs ir apaļais jūrasgrundulis (Neogobius melanostomus). Viņa pieeja ir šāda – baroties ar gliemenēm, kas dzīvo "bērnistabu" tuvumā. Taču gliemenes, kā skaidro Ikauniece, filtrē ūdeni un tātad nodrošina ūdens caurspīdību. Caurspīdīgums ir svarīgs tādēļ, lai aļģēm būtu gaisma – tās varētu augt un attīstīties. "Shēma varētu būt šāda – atnāk grundulis, apēd gliemenes, krītas ūdens caurlaidība, aļģēm samazinās izplatība, sarūk bērnistabu apjoms," noskaita pētniece.
Vēl cilvēkus krastā interesē jūras produkti kā pārtika. Tagad aktuāls ir jautājums – vai jūras zivīs ir plastmasa, hormoni un dioksīns? "Zivis jau ēd to, kas ir pieejams. Vienkāršoti – jūrā barības ķēdes apakšā ir aļģes, kuras ēd zooplanktonu, ko savukārt ēd zivis. Kaitīgo vielu uzkrāšana sākas aļģēs. Ir novērojumi, ka mazie vēžveidīgie jauc mikroplastmasu ar viņiem pieejamo barību," skaidro Ikauniece. Visticamāk, zivij grūti noskaidrot, ko ēdis mazais vēzis, un tā sarijas plastmasu, kas vēža vēderā. Ikauniece piemetina, ka šobrīd ir grūti pateikt, cik daudz daļiņu noārdās, piemēram, no plastmasas pudeles dabā. Skaidrs, ka mikroplastmasa ir kosmētikas līdzekļos, piemēram, dažādos skrubjos, dušas želejās, zobu pastās. Mikroplastmasa dabā daudz biežāk esot nevis kā mazas lodītes, bet gan šķiedras. Institūts šobrīd ir sācis pētījumu, lai noskaidrotu, cik un kāda plastmasa peld Baltijas jūrā. Ar Valsts vides dienesta kuģi Mare tiek braukts jūrā un tiek ņemti ūdens paraugi. Taču izdarīt secinājumus vēl pāragri.
Ir rūpīgi jāpadomā par to, vai ēst Baltijas mencu un lasi
Vai institūta vadītāja, zinot to, kāda vide ir Baltijas jūrā, pati labprāt ēd jūras zivis? Viņai pašai gan ļoti nepatīk zivis tīrīt, līdz ar to daļā gadījumu, kad jāpieņem lēmums – ēst vai neēst –, var izvairīties. Taču kopumā būtu jāievēro zināma piesardzība. Samērā droši varot ēst reņģes, jo tās nav tik treknas, bet ir rūpīgi jāpadomā par to, vai ēst Baltijas mencu un lasi.
Ko darīt cilvēkam, lai Baltijas jūra arī turpmāk būtu patīkama un būtu zivis, ko ēst? Protams, vienmēr jau varot gausties par to, ka pietrūkst naudas. Taču LHEI vadītāja domā, ka būtiski ir palielināt iedzīvotāju izpratni par jūru.
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? - Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.