Šoreiz braucam ar pavisam traku leģendu: ūdeņi pie Storumanas pilsētiņas esot zivīm tik bagāti, ka nenoturīgāka rakstura īpašnieks, šo bagātību izjutis, ir gatavs pavilkt svītru savai līdzšinējai dzīvei un pārcelties uz šo skarbo malu pavisam. Līdakas vietējie zviedri par zivīm neuzskatot, ja kādu izvelkot, tad metot krastā suņiem, arī sīgas neturot lielākā vērtē, cienot tikai foreles un, protams, palijas. Tās esot vienīgās, par kurām varot izrādīt interesi zivju inspektori, tāpēc jāievēro atļautais paturamo paliju skaits — ne vairāk kā piecas dienā. Latviešiem, kam šajā gadsimtā nācies piedzīvot, kā viņu pirmajā copes paradīzē, Ālandu salās, noteikumi kļuvuši ar katru gadu stingrāki, kamēr atļauto copes vietu kartes jau sāk atgādināt pastaigas maršrutu pa cietuma pagalmu un dienas lomā drīkst paturēt tikai vienu līdaku, Lapzemē piecas atļautas ziemeļu skaistules šķiet kā nodaļa no tūkstoš un vienas nakts pasakām.
To vidējo makšķernieku skaitā, kurus 1999.gada septembrī iedvesmoja SestDienā publicētais Bruno Šulca raksts par copes paradīzi Ālandu salām, bija arī bijušais izglītības ministrs Jānis Vaivads un viņa sens copes biedrs, politiķis Aleksandrs Kiršteins, kuru pētnieciskajai neatlaidībai pateicoties, arī šā raksta autors 12 gadu laikā ir izmētājis vizuļus dažādās vietās gan Ālandu salās, gan Zviedrijas šērās, gūdams iespēju salīdzināt. Attiecībā uz Ālandu salām secinājums ir viens: labi vien ir, ka esam tik maza tauta, citādi zemeslode mūsu teritoriālās ekspansijas īpatnības varētu arī neizturēt. Pirmos gadus, kad Ālandu zviedriem latvieši vai, pareizāk sakot, Latvijas iedzīvotāji vēl bija tikpat liels brīnums kā mums Ālandu akmeņi, attieksme pret viesmakšķerniekiem bija gandrīz tāda pati, kāda tā bija pret ciemiņu 30.gadu Latvijas laukos (un kāda tā joprojām ir Zviedrijā, it īpaši Storumanā): laipnība un uzticēšanās līdz pat savu mājas atslēgu uzticēšanai.
Diemžēl no padomju impērijas nesen vaļā tikušie latvieši, sajutuši šādu attieksmi, sāka rīkoties kā labākajās Krievijas ārpolitikas tradīcijās — ālandiešu laipnību iztulkoja kā viņu vājuma pazīmi un makšķerēšanas braucienus pārvērta zagotovkās. Taču šādas alkatības sekas nenācās ilgi gaidīt: atļautās makšķerēšanas vietas makšķerniekiem izsniegtajās vietējo akvatoriju kartēs kļuva arvien skopākas, zivju inspektori aktīvāki un skarbāki, sodi lielāki, privāto ūdeņu saimnieki ar binokli vēroja, lai sveša laiva nepārkāpj viņu robežas, paturēt drīkstēja tikai vienu līdaku, turklāt atpūtas vietu saimnieki krastā sagaidīja laivas, lai pārliecinātos, vai kāds nenes malā vairāk zivju, nekā atļauts... Taču pats lielākais trieciens zagotovščikiem bija cits: vairākās Ālandu copes bāzēs saimnieki no namiņiem vienkārši izvāca laukā saldētavas.
Pašreizējās copes iespējas Ālandu salās speciālisti kopumā vērtē samērā kritiski, sakot: ja mūsu makšķernieks kādā Latvijas ezerā izdarītu tik daudz metienu, cik viņš izdara Ālandos pavadītajās dienās, rezultāti būtu ne sliktāki. To apstiprina pazīstamā makšķerniece Ināra Koha, sakot: makšķernieku veikalā viņai bieži nākas dzirdēt stāstus, kā tagad gājis Ālandos, un no tiem izriet viens secinājums — ar katru gadu arvien sliktāk. Rūdītiem zagotovščikiem par iecienītu vietu tagad ir kļuvusi Norvēģija, bet ko darīt vidējam makšķerniekam, kuru nevelk zagotovku kriminālā alkatība, bet kuram gribas pamēģināt arī ko citu bez līdakām? Izrādās, vēl viena copmaņu paradīze tomēr eksistē, pusceļā uz Norvēģiju. Kad pēc jūnija vidū pavadītas copes nedēļas mēs dodamies atpakaļ no Storumanas uzpludinājuma, skaidrs ir viens: makšķerēšana Zviedrijas Lapzemē noteikti jāizmēģina tam, kuram līdz šim nav ķēries nekur. Ne Ālandu salās, ne Zviedrijas šērās, ne Somijas piekrastē, par Latvijas ūdeņiem nemaz nerunājot. Patiesībā uz Lapzemi var braukt arī tas, kurš līdz šim makšķeri rokās nav turējis.
Visu rakstu par nedēļu makšķerēšanas paradīzē Storumanas uzpludinājumā Zviedrijas Lapzemē lasiet jaunajā Sestdienā!