Laikam neviens populārajā mūzikā tik ilgi nav izskatījies nemainīgs kā grupas The Cure seja Roberts Smits. Protams, ar gadiem mainās ēšanas paradumi un organisma spēja visu iekšā sastūķēto, salieto un citādi ievadīto pārstrādāt, kas atspoguļojas ķermeņa apmēros un arī sejā. Tomēr ar pašlaik piecdesmit divus gadus veco Smitu kopā saaugušais tikko pamodinātā un saburzītā spocīgā dīvaiņa tēls viņam piestāvēs visos laikos gluži kā ZZ Top ģitāristiem viņu garās bārdas vai Salvadoram Dali uzskrullētās ūsas.
Iegūtā kulta statusa dēļ nevienam joprojām nav pamata Robertam Smitam teikt: nu jau pietiks, vecīt, mētāt tīni ar mūžam uzkasītiem matiem, lietot acu ēnas un lūpu krāsu. Smita radītā mūzika joprojām palikusi nepārspēta un dziedāšanas maniere — neatkārtojama. Daudzi gan ir mēģinājuši, U2 un Bono ieskaitot, tomēr šo mūžam it kā izmisuma un baiļu pilno, raudulīgo un pēc glābiņa vai mīļuma saucošo dziedāšanu nav spējis atdarināt neviens!
Visu rakstu lasi jaunākajā Sestdienas numurā!