Miera vējos

Visbālākā no prezidentūrām. Tā par Raimondu Vējoni Latvijas Valsts prezidenta amatā saka pieredzējusi žurnālistu saimes pārstāve. Tomēr, ja vien nejautā komentētājiem sociālajos tīklos, cilvēkus, kuri Vējoni gānītu un peltu, SestDiena šī raksta tapšanas laikā tā arī nesastapa. Vējoņa līdzgaitnieki, politisko spēku pārstāvji un vērotāji par viņu izsakās sliktākajā gadījumā piesardzīgi diplomātiski. Nenoliedzami, tiek norādīts uz spēcīgas komandas trūkumu, vājajām publiskās uzstāšanās prasmēm, un jāatzīst – arī pati joprojām neesmu spējusi noskatīties Vējoņa nervus kutinošo uzrunu simtgades Dziesmu un deju svētkos Mežaparkā.

Prezidentūras sākums bija pat ļoti cerīgs – aktīvs, asprātīgs, visuresošs prezidents. Savējais. Viens no mums. Ja patin atpakaļ 2015. gada vasaras notikumus, iespējams, tagad jau aizmirsusies Vējoņa ampelēšanās Jāņa Skuteļa Pusnakts šovā vai spridzīgais duets ar grupu Olas ielu basketbola pasākumā. Savukārt Vējoņa pirmie vārdi no Saeimas tribīnes pēc ievēlēšanas – "laikam no sākuma jāierauj" – jau ir tautā folklorizējušies. Tomēr aptuveni pusgadu pēc stāšanās amatā Vējonis pārcieta smagu sirds operāciju. Pārdega. Tā SestDienai saka Vējoņa politiskais krusttēvs Indulis Emsis. Pēc tam viss mainījās. Taču, kā Dienai norāda kāda augsta amatpersona, viņam tad pašam bija izvēle: būt vai nebūt prezidentam.
 

Lūzuma punkts

Vējoņa vārds prezidenta vēlēšanu gaisotnē tika locīts jau tad, kad šo amatu negaidīti ieguva Andris Bērziņš. To, vai viņš, jau mazs puika būdams, gribēja būt prezidents, diemžēl SestDienai neizdevās noskaidrot no paša Vējoņa, jo intervijai prezidents piekrita tikai jau pēc raksta tapšanas. Taču vienā no retajām intervijām "par dzīvi" – Re:TV raidījumā Viens no mums 2017. gada nogalē – Vējonis stāsta, ka vajag izvirzīt lielus mērķus, citādi nekas daudz netiktu panākts. Un, kad viens mērķis sasniegts, jānosprauž nākamie. Sieva Iveta gan tūlīt pat piebilst: "Kad iepazināmies, tu neteici, ka tev ir tik liels mērķis."

Atbildot uz jautājumu, kādēļ 2015. gadā Vējonim izdevās sēsties prezidenta krēslā, Emsis norāda uz vienu no viņa vislabākajām īpašībām – neradīt sev ienaidniekus. Viņu atbalstīja arī tolaik vadošajai Zaļo un Zemnieku savienībai "stipri konkurējošas" frakcijas, proti, Vienotība. 

"Viņš bija "izlīdzinošs". Katra frakcija varēja būt pārliecināta, ka ceļš pie prezidenta durvīm būs vaļā un viņš ieklausīsies teiktajā un arī alternatīvos viedokļos. No viņa staro sirds siltums, nevis atgrūdoša nostāja," stāsta Emsis. Jāpiebilst gan, ka, visticamāk, bez Saskaņas balsīm Vējoni slēgtajā balsojumā nebūtu izdevies ievēlēt. (Šogad pirmo reizi prezidentu vēlēs atklāti.)

Lūzuma punkts pienāca ātri – līdz ar pārslodzi, ko veicinājušas Vējoņa rakstura īpašības, proti, vēlme atrisināt visas problēmas un pārāk liela iejūtība pret dažādām interesēm un cilvēku viedokļiem. "Ja esi tolerants, jārēķinās, ka ir pārdegšanas sindroms. Viņa fiziskā veselība salūza pārslogotības dēļ, kad būtisko un nebūtisko jautājumu loks netika sašķirots," uzsver Emsis. Arī pirmās neveiksmes, kad "vairs vizuāli nejūties drošs par savu priekšnesumu", veicināja lūzumu. "Tā bija sava veida vilšanās cerībā, ko es šajā amatā darīšu un kas faktiski būtu jādara," turpina Emsis.

Līdzīgu domu pauž arī Vējoņa ģimenes draudzene prezidenta atbalstītā projekta Dabas koncertzāle rīkotāja Silvija Nora Kalniņš. Vējonis prezidenta amatā redzējis iespēju dot savu pienesumu Latvijas attīstībā, taču 

vēlme atrisināt problēmas atdūrusies pret ierobežotajām amata pilnvarām.

"Ir diezgan liels psiholoģisks slogs, ja ir lietas, ko nevar atrisināt," piebilst Kalniņš. Vai Vējonis nebija tam gatavs? "Tas ir līdzīgi kā gatavoties būt vecākiem – vēl pirms bērns ir piedzimis, ir ļoti daudz ideju un vīziju, kā tas būs, bet tajā brīdī, kad pirmais bērns piedzimst, saproti, ka viss, ko tu esi izdomājis, vienkārši nav iespējams," līdzību ar realitāti prezidenta amatā ieskicē Kalniņš.

Pārslodzes dēļ prezidenta darbībā tikušas ieviestas korekcijas, salaužot viņa labestīgo attieksmi pret visiem. "Viņš nevarēja iejusties prezidenta ampluā šajos jaunajos apstākļos pēc slimības. Viņa redzējums, ka pret visiem jābūt iejūtīgiem un visi jāuzklausa, vairs nevarēja notikt. Tad sākās šī šķirošana. Tas atstāja iespaidu uz viņa publisko dabisko tēlu," turpina Emsis. 

Arī Viesturs Silenieks, Latvijas Zaļās partijas (LZP) ilggadējs biedrs un līderis, piekrīt, ka slimības dēļ Vējonis kļuvis par citu cilvēku. 

Tobrīd vajadzēja spēcīgu komandu, kas viņam palīdzētu atgūt ticību un pārliecību par sevi. Taču tādu izveidot neizdevās.

Uz vājo komandu norāda daudzi raksta tapšanas laikā uzrunātie cilvēki. Kancelejā četru gadu laikā trīs reizes mainījušies vadītāji un preses sekretāri. "Jautājums, kurš šo komandu ir savācis – pats vai kāds no malas? Par to arī ir stāsts, bet tikai pats var uzņemties atbildību par to, kas ir komandā," saka Silenieks. Arī LZP valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars piebilst, ka Vējonim būtu bijis jāstiprina savs padomdevēju loks. "Ja komandā ir paši labākie, gaišākie prāti blakus, kas dod padomus, kuros ieklausies, daudzas lietas būtu notikušas citādi."
 

Bez prožektoru gaismām

Periodiskiem prezidenta darbības vērotājiem visspilgtāk atmiņā noteikti paliks dažādi vērtētie notikumi: uzruna simtgades Dziesmu un deju svētkos Mežaparkā, Baltijas valstu un ASV prezidentu kopīgā preses konference Vašingtonā, vizītes laikā Apvienotajos Arābu Emirātos notikušās vakariņas ar šeihu, kurās prezidents sēdējis pie viena galda ar ekspolitiķi Aināru Šleseru, kā arī šā gada 25. martā teiktā runa, kurā priekšplānā tika izcelti latvieši kā atbildīgie par deportācijām.

"Mēs mazāk redzam panākumus, mieru un godīgu attieksmi pret visiem, kas ir bijusi prezidentūras laikā. [..] Esam piekasīgi pie niansēm, kas ir traucējis radīt nācijas līdera tēlu," norāda Tavars. Vienlaikus viņš atzīst, ka prezidentam, īpaši pēdējā laikā, pārteikšanās publiskajās uzrunās gadījusies bieži, un pieļauj, ka pēc katras šādas reizes uzstāšanās sagādājušas arvien lielāku satraukumu. Tavars gan to nesaista ar pārciesto slimību – tā tikai "kapitāli izsitusi" Vējoni no iesāktā ritma. "Es zinu Raimondu un zinu, ka viņš nonstopā strādāja. [..] Viņš mazāk skaistas runas teica un miglu pūta acīs, viņš vairāk pieiet pie lietas, likumiem, lai cilvēkiem dzīve būtu kaut nedaudz labāka," stāsta Tavars un piebilst, ka katru pārteikšanos prezidents esot stipri pārdzīvojis.