Taņas atgriešanās

Kopš iepriekšējās tikšanās ar Latvijas Krievu savienības līderi Tatjanu Ždanoku, šķiet, pagājuši gandrīz astoņi gadi. Tā notika 10. Saeimas vēlēšanu naktī 2010. gada rudenī. Pēc lepnības, kādu toreiz varēja vērot citu partiju vēlēšanu rezultātu sagaidīšanas vietās, pie Ždanokas partijas valdīja pieticība. 

Svinībām arī nebija pamata, jo pirmās ziņas no vēlēšanu iecirkņiem liecināja, ka 10. Saeimā toreizējā PCTVL (Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā) vairs nebūs pārstāvēta. Togad vēlēšanās par PCTVL nobalsoja 1,43% vēlētāju.

Brīdinājumu kreisi noskaņotais politiskais spēks saņēma jau 2006. gadā, kad no apvienības PCTVL, kurā bija Ždanokas vadītā Līdztiesība, atdalījās Saskaņas centrs un sava jaunā līdera Nila Ušakova vadībā 9. Saeimā ieguva 17 vietu. Saskaņa līdzi paņēma arī Latvijas Sociālistisko partiju. PCTVL 9. Saeimā vairs ieguva tikai sešus mandātus, bet uz tās bāzes vēlāk izveidojās Latvijas Krievu savienība (LKS), par kuru iepriekšējās – 12. Saeimas – vēlēšanās 2014. gadā nobalsoja 1,58% vēlētāju. Savukārt Saskaņa tajās uzvarēja.

Tai vairs nebija nopietnu konkurentu kreisajā spārnā. Rudenī Saeimas vēlēšanās par cittautiešu balsīm atkal cīnīsies divi politiskie spēki. Latvijas Krievu savienībai socioloģiskās aptaujas gan tagad uzrāda visai nelielu atbalstītāju bāzi. Taču ar savām protesta akcijām – galvenokārt pret pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā – Ždanokas vadībā tā cer savu spēku pieaudzēt.
 

Pietrūka Rīgas un jūras

Mūsu saruna ar Ždanoku notika aprīļa sākumā dažas stundas pirms kārtējās protesta akcijas pret pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā. Tikāmies tajās pašās partijas biroja telpās Rūpniecības ielā, kur iepriekšējo reizi – 10. Saeimas vēlēšanu naktī. Partijas birojā, šķiet, pa šiem gadiem nekas daudz nav mainījies. Pirmais, kas iekrita acīs, bija ar rokām darināta bārkstaina sedziņa uz priekšsēdes galda un tajā izšūtie burti PCTVL, kā arī dzeltenā bite. Tas bija kā atgādinājums par aizgājušajiem laikiem, kad Ždanokas pārstāvētais politiskais spēks bija ievērojami varenāks un agresīvāks. Tagad arī viņā pašā vairs nevarēja manīt agrāko agresivitāti. Iespaids klātienē par politiķi bija pretējs tam, kāds priekšstats par viņu bija veidojies no publiskajā telpā pieejamās informācijas. Uz daļu jautājumu viņa skaidri neatbildēja. Partijas biedra Aleksandra Gapoņenko veidoto filmu, par kuru informēja Nekā personīga, Ždanoka neesot redzējusi un nevarot vērtēt. Taču Gapoņenko viņa zinot jau no universitātes laikiem.

"Sen brīnos, kā viņa nav noslīkusi savā žultī. Tik ļoti ienīst vietu, ko sauc par mājām, savus līdzcilvēkus, kaimiņus – latviešus! Kā tā var dzīvot?" tā tviterī nesen bija ierakstījusi rakstniece Inguna Bauere pēc kārtējās Ždanokas partijas protesta akcijas. Pirmais, ko tikšanās reizē šķita svarīgi Ždanokai pavaicāt, bija –, kāpēc viņa nemīl Latviju. "Esmu 27 gadus politikā, un neviens man nevar pārmest, ka es ienīstu Latviju. Mani uzskata par Latvijas ienaidnieci, bet es neesmu pateikusi nevienu sliktu vārdu par latviešiem," tagad SestDienai sacīja Ždanoka.