Šīs nedēļas pirmajā darbadienā tikām pie jauna kultūras ministra – Saeimā šajā amatā apstiprināja dziedātāju, Rīgas
domes deputātu Nauri Puntuli. Savulaik viņš bijis rokgrupas Pērkons solists (1982–1994, tieši Pērkona ziedulaikos). 1989. gadā viņa izpildītā dziesma Mēs pārtiekam viens no otra uzvarēja populārajā Mikrofona aptaujā. Viņš dziedājis arī Valta Pūces grupas Marana pirmajās programmās, bet uzreiz pēc Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvēšanas 1991. gadā kļuva par Latvijas Nacionālās operas solistu. Mūzikas akadēmijā ieguvis maģistra grādu gan dziedāšanā, gan pedagoģijā, viņš tur atgriezās jau pedagoga statusā un no 1996. līdz 2000. gadam bija šīs augstskolas vokālās katedras vadītājs.
Operā Nauris Puntulis dzied joprojām. Tuvākās viņa uzstāšanās uz Operas skatuves gaidāmas augusta vasaras izrāžu sesijā Džakomo Pučīni operu tēlos kā princim Jamadori Madama Butterfly (24.08.) un Altoumu Turandotā (30.08.). Viņš apsolījis arī nākamsezon turpināt atveidot savu visjaunāko nozīmīgo lomu – klostera kapelānu Fransisa Pulenka operdrāmā Karmelīšu dialogi, ko dziedās jau septembrī. Viņš piedalās ne tikai operas, bet arī operešu uzvedumos. Kopā ar Miervaldi Jenču un Guntaru Ruņģi viņš 1996. gadā izveidoja apvienību Trīs tenori, kurā uzstājas joprojām. Savukārt ik vasaru viņš rīko īpašu bezmaksas notikumu Usmas ezera saulrieta sonāte, kurā aicina klausīties mūziku laivās pašā ezera viducī pie Mazalksnītes salas. Šovasar 2. augusta vakarā kopā ar viņu tur muzicēs vijolnieks Raimonds Ozols, Raimonds Macats (harmonikas), Māris Žagars (klavieres), Jānis Pērkons (pānflauta), un īpašie viesi būs Operas soprāns Inga Šļubovska un ģitārists Mārcis Auziņš.
Šis nav gadījums, kad kārtējais mākslinieks pēkšņi ielec politikā. Jau kopš 2013. gada Nauris Puntulis ir deputāts Rīgas domē, kurā ievēlēts jau uz otro sasaukumu pēc kārtas, un līdz šim tajā vadīja Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-TB/LNNK frakciju. Ienācējs no malas viņš nav arī Kultūras ministrijā, kurā kopš 2012. gada bijis savas priekšgājējas kultūras ministres Daces Melbārdes padomnieks sabiedrības integrācijas jautājumos.
Kas būs pirmie aktuālie darbi?
Ir virkne aktuālu problēmu. Pirmais darbs, pie kā man jāķeras klāt, ir Kultūras ministrijai pakļauto iestāžu darbinieku atalgojuma paaugstināšana. Mēs to labi zinām, man nevajadzētu gari klāstīt par situāciju atalgojuma jomā kultūras nozarē. Darbs ar nākamā gada budžetu ir jau sācies, un tūliņ, jau augustā, man būs jāaizstāv budžeta pozīcija, kurā ir nepieciešami 14 miljoni eiro – tas ir minimums, kas vajadzīgs, lai palielinātu atalgojumu vismaz līdz vidējam atalgojumam sabiedriskajā sektorā. Es oponētu tiem, kuri apgalvo, ka atalgojums kultūras nozarē pēdējos gados nav palielinājies. Tas regulāri tiek palielināts, bet joprojām netiek līdz vidējam atalgojumam sabiedriskajā sektorā. Lai mēs to sasniegtu, ir nepieciešami 14 miljoni.
Kur tieši – kurā nozarē – ir vistraģiskākā situācija?
Būtu nepareizi tagad iezīmēt kādu no situācijām, nosaucot to par dramatiskāku nekā citas. Katrs kultūras jomā strādājošais visvairāk izjūt tieši savu situāciju. Teātra aktieriem šķitīs, ka viņu stāvoklis ir visdramatiskākais, muzeja darbinieki būs pārliecināti, ka tā ir tieši viņiem. Es spēju saprast orķestra mākslinieku, dziedātāju vai aktieri, kurš par neadekvātu samaksu turpina darīt savu darbu, jo tā ir viņa sirdslieta. Māksliniekus atalgo iekšēja nepieciešamība un gandarījums būt uz skatuves, bet
mani patiešām dažkārt izbrīna, kā teātru un citu iestāžu vadītāji spēj piesaistīt tehnisko personālu, jo tehnisko darbinieku atalgojums ir vienkārši pazemojošs. Ja tu jautā, kur ir vissāpīgāk – šī varētu būt vissāpīgākā joma.
Neredzamo rūķīšu liktenis?
Jā, jo viņi nekad nav redzami uz skatuves, viņi nebauda aplausus. Ja atļautos no visa šī bēdu stāsta kaut ko izcelt, tie būtu tehniskie darbinieki.
Labi zini drēbi, jo pats dziedi Operā un neatkarīgos mūzikas projektos. Mūziķi tagad var cerēt uz īpašu uzmanību un nozares izpratni?
Atkārtošu, ka situācija ir vienlīdz bēdīga un būtu ļoti nepareizi īpaši akcentēt vienu vai otru. Esot uz skatuves, redzu ne tikai mūziķi, kurš strādā par nepietiekamu atalgojumu, bet arī tehnisko darbinieku. Redzu viņus abus, un man kā ministram nebūtu tiesību teikt: tev pienākas, bet tev nepienākas. Tas ir jārisina kompleksi.
Kas, tavuprāt, visvairāk nepiedodami iestrēdzis un risināms īpaši steidzami?
Iestrēguši patiesībā ir daudzi jautājumi, kuri būtu steidzīgi jāatrisina. Piemēram, atalgojuma jautājums – lai arī tiek risināts, tā nav tikai šodienas problēma. Līdzīga situācija ir kultūrizglītībā, ko noteikti varu saukt par iestrēgušu. Galu galā arī nacionālās koncertzāles jautājumu varam uzskatīt par iestrēgušu: tam beidzot ir jāpieliek punkts, un arī man ir jābūt izlēmīgam. Arī Mediju likums (Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums) un Kultūras centru likums. Atalgojums, koncertzāle un kultūrizglītība – šīs ir manas galvenās prioritātes.
Kliedzošs piemērs: Dārziņskola – mūsu visspožāko talantu kalve ar zemu atalgotiem pedagogiem, savu laiku nokalpojušiem mūzikas instrumentiem un cīņu par skolas koncertzāles pārbūvi.
Esmu par to jau runājis ar KM darbiniekiem. Kas attiecas uz tehniskajām lietām (remonti, pārbūves u. c.) – tās varbūt risinās lēni, bet risinās. Runājot par problēmām kultūrizglītībā, es tomēr vairāk skatītos uz saturu, uz izglītības programmām un jēdzīgu finanšu izlietojumu. Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, kurā būtu jāatrod zelta vidusceļš. No vienas puses, man būtu jākontrolē jēdzīgs finanšu izlietojums, no otras puses – es noteikti neesmu pozīcijā, ka mūzikas un mākslas skolu tīkls būtu kaut kādā veidā jāsašaurina. To gan es negribētu. Tas būtu pret maniem nacionāli konservatīvi domājoša cilvēka principiem, jo vienmēr esmu uzsvēris, ka mums ir jāaudzina ne tikai izcili mākslinieki, bet arī kvalitatīvs skatītājs, klausītājs, sabiedrība. Kvalitatīvs klausītājs par tādu var izaugt tikai, ja viņš apgūst mūzikas mācības pamatus.
Taču, diskutējot ar daudziem kolēģiem, kuri šobrīd strādā mūzikas skolās, atklājas ļoti bēdīga aina. Bieži vien nauda aiziet nebūtībā: bērni pamet mācības, un ir mūzikas skolas, kurās vispār nav konkursa. Bieži tiek uzņemti audzēkņi, kuri nelietderīgi tērē valsts naudu. Es negribētu nevienu baidīt un lietot vārdu "reforma", bet šeit tiešām būtu jāveic ļoti rūpīgs darbs, un es redzu iespējas, kā situāciju uzlabot.
Konkrētas?
Jā, bet tā būtu atsevišķa saruna. Man jau ir konkrētas idejas, bet es tās negribētu izpaust, kamēr neesmu iepazīstinājis ar tām nozares pārstāvjus.
Kur Rīgā pats vislabprātāk redzētu jauno koncertzāli?
Esmu jau publiskajā telpā teicis, ka koncertzāli vislabprātāk redzētu Daugavas akvatorijā. Būvēt operas un koncertzāles tiešā ūdens tuvumā ir raksturīga tendence visā pasaulē.
Atbalstu viedokli, ka koncertzālei ir jābūt ne tikai saturiski izcilai, bet arī ar pievienotu vizuāli estētisko vērtību – tai jābūt ārēji ļoti pievilcīgai celtnei.
Šeit gan es vilktu paralēles ar teātra scenogrāfiju. Lai gūtu estētisku baudījumu un panāktu lielu efektu, ne vienmēr ir vajadzīgi ļoti dārgi risinājumi. Šo efektu var panākt arī ar radošām idejām. Lai ideja rada pievienoto vērtību, nevis dārgs izpildījums vai materiāls.
Kaut arī esam ierobežoti finansiālajās iespējās, negribētu, lai jaunā koncertzāle būtu, piedodiet, lāpīšanās, lai tikai nodrošinātu koncertzālei vajadzīgo funkcionalitāti. Saprotu, ka akustika ir primāra, saprotu, cik svarīgi ir darba apstākļi cilvēkiem, kuri tur strādās. Taču es vēlētos, lai koncertzāle būtu īpaša, lai mēs ar to varētu lepoties. Jo veiksmīgāka būs koncertzāles vietas izvēle, jo ātrāk atpelnīsies investīcijas. Jo lielāka būs koncertzāles mākslinieciskā vērtība, jo lielāka būs tās vērtība arī pasaules kontekstā. Uzskatu, ka skopais maksā divreiz. Koncertzālei jābūt izcilai it visā, arī arhitektoniski. Un vēlreiz uzsvēršu, ka tas ne vienmēr nozīmē milzīgu finansiālo ieguldījumu. Drīzāk radošu.
Tad principā būtu vienalga, kurā Daugavas krastā: AB dambī vai Andrejsalā?
Man personīgi – jā. Protams, es nepretendēju uz eksperta lomu transportā, būvniecībā, ģeoloģijā un citās jomās, bet tīri cilvēciski man būtu svarīgs ūdens tuvums. Es tikai piebilstu, ka ūdens ir arī Rīgas kanāls – ja, piemēram, pārbūvētu Rīgas Kongresu namu.
Kad beidzot liks pamatakmeni Rīgas koncertzālei, tu būtu ar mieru iemūrēšanai kapsulā nākamībai ziedot savas stilīgās apaļbrilles ar spilgti sarkanajām kājiņām – kā savulaik Helēna Demakova Nacionālās bibliotēkas pamatos?
Droši vien ne tieši šīs, jo man tās mūžīgi pazūd. Pavisam nopietni, es katru nedēļu pazaudēju vismaz trīs vai četras brilles un noteikti arī kādu lietussargu. Nemitīgi jāpērk jaunas brilles.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 12. - 18. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Karlis
Ziniet
Drausmīgs farss!